Deģenerācijas pierādījums

 

 

   Deģenerācijai tāpat kā jebkurai parādībai ir vajadzīgs pierādījums. Konstatējot deģenerāciju, nepieciešams nosaukt argumentus – pierādošu pamatojumu. Ar svešvārdu “deģenerācija” apzīmē morāli tikumisko pagrimšanu - demoralizēšanos. Tāpēc ir vajadzīgi pierādījumi morāli tikumiskajā jomā. Piebilstams, ka svešvārdu “degradācija” visbiežāk attiecina uz intelektuālo pagrimšanu. Ja tiek norādīta degradācija un deģenerācija, tad tiek norādīta gan intelektuālā, gan morāli tikumiskā pagrimšana.

   2020.gada 20.oktobrī portālā “Delfi” bija ievietots materiāls ar nosaukumu “Dzīres mēra laikā? Politiķi skaidro, kāpēc lustējās 'Rīgas ballē'”. Virsraksts ir analfabētu izdalījums! "Dzīres mēra laikā" ir slavens teiciens, kas attiecas uz īstiem cilvēkiem - cilvēkiem ar intelektu un garīgumu, morālo stāju un morālo atbildību. Slavenais teiciens attiecas uz cilvēkiem, kuri ir spējīgi adekvāti novērtēt nelaimi, traģisko nākotni. Turpretī tajā ballē pulcējās postcilvēki, kuriem ar cilvēkiem nav nekā kopēja. Ballē piedalījās morālie kastrāti - nacionālie nodevēji, zagļi, nelieši, kuri faktiski ir tautas bojāejas ("mēra laika") izraisītāji. Rīgas lielākais blēdis "Misters 20%", LKP/VDK nomeklatūras morālais kastrāts, vien ir zelta vērts, lai objektīvi novērtētu balles kontingentu.

   “Dzīres mēra laikā” ir nosaukums Puškina mazajai traģēdijai. Tā tika sacerēta Boldinā 1830.gada rudenī (pabeigta 5.novembrī). Toreiz dzejnieks nevarēja atgriezties Pēterburgā, jo bija izsludināta karantīna. Krievijā pirmo reizi bija holēras epidēmija. Sižetā ir atspoguļotas jauniešu dzīres mēra laikā. Dzīres nosoda garīdznieks, un viņa nosodījums dziļi atsaucās uz dzīru vadītāju. Viņš iegrimst smagās pārdomās, nožēlojot dzīru organizēšanu nāves klātbūtnē.

   Mūsu politiķi nenožēlo lustēšanos “Rīgas ballē” kovidpandēmijas laikā. Tas ir saprotams. Lustējās deģenerāti, un viņu lustēšanās ir deģenerācijas pierādījums. “Delfi” publikācijā citēti trīs viedokļi par lustēšanos.

   “Misters 20%”: “Ameriks pauž prieku, ka piedalījies ballē un uzskata to par noslēguma punktu publiskiem pasākumiem Rīgā. "Es dejoju tikai ar savu sievu. Pēc jaunā likuma drīkst dejot tikai ar savas ģimenes locekli vai partneri, ar svešiem ne. Jā, Rīgas balle bija strīdīgs pasākums, un cilvēki bija satraukušies. Informāciju, ka no balles 300 dalībniekiem kāds būtu saslimis, neesmu saņēmis," skaidro Ameriks.”

   Petraviča: “Savukārt ministres Petravičas ieskatā Melngalvju namā ballējušies ap 140 viesu, nevis 300. Viņa pasākumu apmeklēja kopā ar vīru, uzņēmēju Aleksandru Petraviču un norāda, ka "gribas arī svētku brīžus". Petraviča pauž prieku, ka balle tomēr notikusi, jo par to bijušas šaubas. "Ja esam lēmuši, ka pasākums ar šādu dalībnieku skaitu var notikt, man par to nav jāšaubās," uzskata ministre. "Jābūt piesardzīgiem, bet ne tik ļoti, ka nevar no mājas iziet. Es gan nedejoju, bet viesi, to darot, atbilstoši situācijai ievēroja zināmu piesardzību," teic Petraviča.”

   Ne tikai demoralizēšanos, bet psihisko traumatismu apliecina “Rīgas balles” organizatore Natālija Tumševica-Ērgle: “Pavasarī "Delfi" vēstīja, ka dziedātāja Natālija Tumševica-Ērgle Rīgas balli organizē jau piekto gadu un vēlas, lai tā tiktu iekļauta pasaules UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā (!?). "Lai tas notiktu, ballei jābūt 10 gadus pēc kārtas," "Privātajai Dzīvei" norāda balles patronese. Viņa uzskata, ka šogad visi viesi bijuši ļoti sailgojušies pēc prieka emocijām un svētkiem, kā arī pauž pārliecību, ka pēc balles neviens ar Covid-19 saslimis nav.”

  Patroneses deģenerācijas (un arī psihiskā traumātisma) pierādījumam vēl tikai atliek citēt 2020.gada 6.jūlijā “Delfi” ievietotu ziņu: “Pašmāju dziedātāja un "Rīgas balles" organizētāja Natālija Tumševica -Ērgle paziņojusi par politiskās karjeras (!?) uzsākšanu. Tumševica-Ērgle nolēmusi balotēties Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās no saraksta "Gods kalpot Rīgai", portālu "Delfi" informēja mākslinieci (!?) pārstāvošā mārketinga aģentūra. "Strādājot Rīgas domē, es vēlētos savu darba pieredzi (!?) izmantot pašvaldības līmenī, tas pavērtu vēl vairāk iespēju un ļautu sniegt vēl būtiskāku (!?) ieguldījumu pilsētas kultūras, sporta un sociālajā attīstībā. Mans mērķis – piedalīties Rīgas attīstībā un censties darīt visu, lai jauniešu, jauno ģimeņu un visu rīdzinieku viedokļi un vēlmes tiktu sadzirdētas un īstenotas," par saviem plāniem teic Tumševica-Ērgle.”