среда, 21 октября 2020 г.

Koronavīrusa paradoksi

 

 

   Koronavīrusa “SARS-CoV-2” izraisītā slimība “Covid-19”, kas 2020.gada sākumā vispirms tika izsludināta kā epidēmija un visai drīz tika izsludināta kā pandēmija, ir pelnījusi speciālu personīgo stratēģisko analītiku. Tajā dominēs paradoksāla tematika. Nebūt nav jābūt “epidēmiskajam” paranoiķim vai skeptiķim, lai fiksētu un pievērstu emocionāli vai intelektuāli sakaitētu uzmanību dažādām dīvainībām. Koronavīruss ir saistīts ar paradoksiem – kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar ko vispārpieņemtu, zināmu un kas neatbilst veselajam saprātam, ir neloģisks, negaidīts, dīvains.

   Turklāt paradoksiem piemīt liela vara. Paradoksi savā varā ir pakļāvuši gandrīz visu cilvēci un gandrīz visas valstis. Tā ir unikāla situācija. Cilvēce un valstis nekad agrāk nebija nonākušas paradoksu varā. Pie tam nonākuši paradoksu varā brīvprātīgi un bez minimālas pretestības. Netiek kritizēta koronavīrusa izraisīto dažādo notikumu neatbilstība veselajam saprātam. Gandrīz neviens nežēlojas par neloģiskumu, dīvainību. Žēlojas vienīgi tādi cilvēki, kuri nespēj ietekmēt masu apziņu, bet spēj ietekmēt vienīgi tādu pašu konģeniālu indivīdu apziņu. Tāpēc masu apziņā paradoksi jūtas ērti un netraucēti.

   Vispirms nākas minēt paradoksu par koronavīrusa zinātniski mērķtiecīgo radīšanu un ierašanos pie cilvēkiem. Koronavīrusa postošā darbība planetārā mērogā tika gaidīta – iepriekš analizēta un modelēta, kā arī pie reizes detalizēti prognozējot sekas un to izmantošanas iespējas. Šo paradoksālo gaidīšanas procesu, kas ilga daudzus gadus un kurā bija iesaistīti ASV, Ķīnas, Eiropas valstu speciālisti, augsta ranga politiķi un “pasaules valdības” tīkotāji, rūpīgi izanalizēja un atspoguļoja savās publikācijās Sergejs Kurginjans. Viņš sagatavoja video un rakstu sēriju ar nosaukumu “Kоронавирус — его цель, авторы и хозяева” (internetā līdz 2020.gada 11.VII bija publicētas 9 sērijas).

   Paradoksālais gaidīšanas process nesastapās ne ar kādiem morāli psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem, un tajā iesaistītie indivīdi veica savu darbu radoši, profesionāli atbildīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tiesa, speciālajā literatūrā parādījās vairāki brīdinoši raksti par virusologu eksperimentu bīstamību. Tika brīdināts ASV prezidents. Taču vienalga koronavīrusa epidēmiskās un pandēmiskās perspektīvas turpināja vilināt politiķus, militāristus, futurologus, “pasaules valdības” tīkotājus. Pirms reālās masveida saslimšanas koronavīrusa pandēmijas modelēšana notika Ņujorkā 2019.gada 18.oktobrī stratēģiskajā spēlē “Event 201”. Internetā par to ir konkrēta informācija.

   Intelektuāli aktīvu un ideoloģiski patstāvīgu personību kontingentā valda dziļas šaubas par epidēmijas, pandēmijas, koronavīrusa reālo esamību. Tas ir paradoksāli. Sabiedrības gudra, domājoša, analizējoša, elitāra grupa pret visu izturas kā pret nereālu specoperāciju – jauna tipa hibrīdkaru, jauna tipa masu manipulāciju, jauna tipa bioloģisko karu u.tml.

   Neuzticība ir viens no lielākajiem paradoksiem. Speciālisti neuzticas viens otram. Tiek apšaubīti pandēmijas laikā veikto operatīvo zinātnisko pētījumu rezultāti. Neuzticība valda jautājumā par koronavīrusa izcelsmi un iespēju vispār kaut ko objektīvi noskaidrot. Nekad netiks uzzināta objektīvā īstenība, jo nav “nulles pacients” – pirmais inficētais cilvēks. Nav nosakāms, kā vīruss iekļuva cilvēkos. Nav zināms, vai vīruss ir arī dzīvniekos jeb tagad ir tikai cilvēkos.

   Viskategoriskākā neuzticība ir statistikai. Politiskie spēki manipulē ar statistiku. Tāds ir kopējais visizplatītākais uzskats. Turklāt šajā ziņā arī ir zināms paradokss. Politiskie spēki esot apjukuši. Valda neziņa, uz kuru pusi manipulēt ar statistiku: vai palielināt saslimušo un mirušo skaitu jeb samazināt saslimušo un mirušo skaitu. Rodas sajūta, ka tiek reizē manipulēts uz abām pusēm. Medijos arvien biežāk var uzzināt, ka varas iestādes vispār nezina ne saslimušo skaitu, ne mirušo skaitu. Skaitļi tiek izdomāti. Mirušajos ieskaita jebkuru mirušo. Arī šajā ziņā ir paradokss – par katru it kā “Covid-19 slimnieku ārsti saņem speciāli piešķirtu naudas summu. Saprotams, ka tas nekavējoties atsaucas uz statistiku.

   Paradokss tiek saskatīts, vērtējot koronavīrusa izraisītās pandēmijas sociāli politisko funkciju. Tā ir izveidojies, ka no koronavīrusa izraisītās pandēmijas nekāds labums nav nevienai no planētas abām galvenajām “partijām” – 1) gobālisma adeptiem un 2) konservatīvisma adeptiem. Karantīna un citi brīvību ierobežojošie pasākumi ir “tautu” noveduši līdz totālai apātijai un pilnīgam intereses trūkumam par savu turpmāko likteni. “Tautas” atbalstu nevar iegūt un savās interesēs izmantot neviena no tik tikko minētajām “partijām”. Sabiedrības apziņas racionalizācija nevar kļūt  politisks projekts, jo ar politiskajām metodēm nav iespējams “tautu” atmodināt.

 

Комментариев нет:

Отправить комментарий

Blogs slēgts

 2021.gada 16.oktobrī slēdzu blogu. Tā teksti tiks izmantoti grāmatā "Pandēmijas paraloģistika", kuru publicēs manā mājas lapā &qu...