среда, 21 октября 2020 г.

Nebrīvības ideoloģija

 


 

   2020.gada pandēmija “Covid-19” ir unikāla parādība cilvēces vēsturē. Pandēmijas laikā ļoti cieta veselie cilvēki. Tas ir unikāli! Pandēmijā “Covid-19” priekšplānā atradās agresija pret veselajiem cilvēkiem. Valstu valdību uzspiestā karantīna, pašizolācija, masku nēsāšana, garīgās kultūras pasākumu aizliegšana, attālinātais darbs un attālinātā mācīšanās grāva cilvēka gribasspēku, cilvēku vienotības alkas, iznīcināja velmi aizstāvēt savas tiesības. Cilvēki tika speciāli novirzīti pseidoindividuālisma un bezprāta gultnē. Tā sekas noteikti ir pašapziņas un pašcieņas degradācija. Turklāt sociālajai dresūrai nebija nekāda iemesla. Tā, piemēram, Krievija pievienojās pandēmijai, kad valstī bija tikai kādi 20 saslimušie.

   Visam tam, kas saistīts ar sociālo dresūru, ir kopīga jēga un kopīgs mērķis. Visu to ir iespējams apvienot vienā kompleksā ar nosaukumu “Cilvēka brīvības likvidēšana”. Cilvēkam tiek atņemts tas, kas cilvēkam ir visdārgākais un kas faktiski ir cilvēka attīstības mērķis. Brīvība ir subjekta stāvoklis, kas nosaka tā patstāvību un neatkarību darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Cilvēka tiesību centrā ir tiesības uz brīvību. Brīvība ir cilvēka suverenitātes pamats. Brīvība ir arī kultūras universālija – vispusīga, visu aptveroša, visur izplatīta, visu nosakoša, visam derīga izpausme. Brīvības universalitātes graušana ir kultūras graušana.

   Pandēmiju sāka izmantot cilvēka brīvības likvidēšanai. Saprotams, tas izraisīja pretreakciju – velmi aizstāvēt brīvību. Piemēram, no Eiropas tautām vācieši visvairāk nesamierinājās ar valdības politiku un tās uzkurināto histēriju. Kanclere Merkele valsts vadītājam pilnīgi nepieņemamā veidā tautu biedēja, paredzot desmitiem miljonu mirušos. Vācieši joprojām (2020.g. jūlijā) iziet pilsētu ielās un masveidā protestē pret brīvības ierobežošanu, kas nepārprotami pārvēršas brīvības likvidēšanā.

   Taču ir sastopama arī nebrīvības ideoloģija. Pasaules neoliberālajos medijos, globālisma idilles propogandas instrumentos, tiek attaisnoti pandēmijas aizsegā realizētie brīvības ierobežojumi. Tā, piemēram, tāds neoliberālisma starptautiskais žurnāls kā “UNESKO Kurjers” 2020.gadā nebrīvības ideoloģijai velta atsevišķu (Nr.2) numuru. Zinātnieki, publicisti, eksperti savos rakstos formulē dažādus argumentus, attaisnojot nebrīvības ieviešanu cilvēces mērogā. Pie tam ne tikai attaisnojot, bet arī priecājoties par totālās nebrīvības daudzsološajām nākotnes perspektīvām.

   Argumenti ir izteikti tendenciozi un absurdi. Savādāk nevar būt. Ne tikai pandēmijas sakarā, bet arī citos apstākļos nav iespējams attaisnot brīvības likvidēšanu – cilvēces vissvētāko vērtību. Brīvība ir imperatīvs garīgais kodols cilvēku esamībā.

   Vienpusīgi, neobjektīvi un visbiežāk smieklīgi tiek raksturoti sasniegumi pandēmijas rezultātā. Tā, piemēram, smieklīgi lasīt par to, ka pandēmija paaugstināja cilvēka dzīvības vērtību. Mums tiek iestāstīts, ka līdz pandēmijai cilvēka dzīvībai nebija liela vērtība. Tā nav maksimāli liela arī pandēmijas laikā, kaut gan cilvēka dzīvības vērtība tiek paaugstināta. Smieklīgi lasīt par medicīnas dienestu pilnvaru palielināšanu, it kā medicīnas dienestu pilnvaras veselības aizsardzībā agrāk nebija pietiekami nodrošinātas. Tāpat smieklīgi uzzināt, ka pasaules valstu valdības vairs nevar atļauties infekcijas procesu atstāt bez uzraudzības. Ja valdības vēlas saglabāt savu politisko varu, tām ir jādemonstrē, ka dara visu, lai cilvēki nemirtu. Agrāk valdības varēja lūkoties uz līdzīgu slimību kā uz kārtējo gripas sezonas izpausmi. Taču tagad, ņemot vērā jaunās ētiskās normas, tāda loģika vairs neder, jo ir pieaugusi cilvēka dzīvības cena. Cilvēka dzīvība ir kļuvusi tik dārga, ka neviena valdība nevar pieļaut cilvēku nāvi. Cilvēka veselība ir kļuvusi jauna sociālā vērtība. Tas ir pandēmijas nopelns.

   Tik tikko minētās atziņas tiek dēvētas par “jaunajām ētiskajām normām”. Un, lūk, lai tās realizētu dzīvē, ir jāierobežo brīvība! Bet brīvību varēs ierobežot tikai etatisms – valsts neierobežotā vara. Ja agrāk cilvēks pats varēja izvēlēties, vai iet viņam uz darbu jeb neiet viņam uz darbu, izsaukt ārstu jeb neizsaukt ārstu, tad tagad viņam tādu izvēli valsts liegs, piespiežot dzīvot mājas arestā, pašizolēties. Valsts pielietos seklūziju – nošķirtību no pārējiem cilvēkiem. Vēl notiks medicīnas dienestu “militarizācija” – policijas, armijas funkciju piešķiršana. Pandēmija ir veicinājusi arī cilvēku ikdienas dzīves “medicīniskošanos” – masku nēsāšanu kā ikdienas normu, ķermeņa siltuma mērīšanu veikalos, skolās, iestādēs, distances ievērošanu.

   Pandēmijas ievērojams sasniegums ir privātuma erozija – privātās dzīves caurskatāmība, lai cilvēkiem būtu mazāk brīvības. Šajā ziņā pandēmija sniedza lielisku iespēju turpināt pēc “11/09” aizsākto cilvēku novērošanu, sarunu noklausīšanos u.tml. Labi ir tas, ka cilvēces kolektīvajā prātā turpmāk būs tikai viena tēma – koronavīrusa nepārtrauktā apdraudētība. Par savu brīvību kā cilvēciskās dzīves pamatnosacījumu cilvēki aizmirsīs; viena daļa no viņiem jau ir aizmirsusi, pilnā mērā akceptējot visaptverošo nebrīvību.

Комментариев нет:

Отправить комментарий

Blogs slēgts

 2021.gada 16.oktobrī slēdzu blogu. Tā teksti tiks izmantoti grāmatā "Pandēmijas paraloģistika", kuru publicēs manā mājas lapā &qu...