Vīrusa antropoloģiskās perspektīvas

 

   Diskurss par vīrusa antropoloģiskajām perspektīvām ir teksts vai runa (diskurss) par vīrusa un tajā skaitā koronavīrusa iespējām palīdzēt cilvēkiem. Skan absurdi, taču tādas iespējas pastāv. Īpaši tad, ja vīruss ir izraisījis pandēmiju. Arī koronavīruss ir izraisījis pandēmiju. Tā tāpat kā jebkura cita pandēmija var atstāt pozitīvu ietekmi uz cilvēkiem. Arī no koronavīrusa tāpat kā no jebkura cita vīrusa izraisītās pandēmijas var sagaidīt noteiktu labumu. Tāds labums atsauksies gan individuāli uz atsevišķiem cilvēkiem, gan sociāli uz cilvēku kolektīviem, sākot ar zināmiem sabiedrības slāņiem un beidzot ar visu tautu un radniecīgu kultūru kopumu – civilizāciju. Pandēmija (arī karš, dabas stihija, revolūcija, humanitārā katastrofa) mēdz būt zināms katalizators labdabīgai sociālajai un mentālajai pārveidei. Cilvēces vēsturē tam ir daudzi pierādījumi. Spilgts pierādījums ir buržuāzijas realizētās  sociālās programmas Rietumu kapitālismā pēc proletariāta revolūcijas Krievijā. Pirms revolūcijas vissliktākais bija tas, ko dēvēja par darbaļaužu ekpluatāciju. Rietumu kapitālisms to centās pārvarēt. Sociālo programmu mērķis bija uzlabot strādniecības labklājību.

   Vīrusa izraisītais labums balstās uz konkrētu principu. Tas dēvējams par negāciju pārvarēšanas principu. Šī principa pielietošanas rezultātā tiek pārvarētas negatīvās sociālās parādības un negatīvās cilvēku īpašības pirms pandēmijas. Tātad pandēmija veicina cilvēkus atsacīties no visa sliktā iepriekšējā esamībā un sākt jaunu dzīvi. Tajā vairs nebūs vietas tam visam, kas agrāk bija nelabs un faktiski traucēja dzīvot cilvēciski cienīgu dzīvi. Un nelabi varēja būt visdažādākie fenomeni, sākot no pasaules uzskata un sociāli politiskajām paradigmām, mācībām, koncepcijām, ideoloģiskajām doktrīnām, morāli tikumiskajām vērtībām un beidzot ar sadzīves ikdienišķajām manierēm. Negāciju pārvarēšanas princips funkcionē agresīvi un nediskutabli. Cilvēki apzinās jebkādu diskusiju nevajadzību par agrākajām dzīves negācijām. Tās ir jāatmet bez ierunām, un tās nav vajadzīgs restaurēt dzīvē pēc pandēmijas.

   Kas pirms koronavīrusa pandēmijas eiropeīdu dzīvē bija vissliktākais? Atbildi sniegs katrs racionāli un humānistiski domājošais cilvēks. Eiropeīdu dzīvē vissliktākais bija dzimstības ārprātīgā samazināšanās, veselā saprāta zudums, ideoloģiskais globālisms, neoliberālisms, postmodernisms, ģimenes institūta sagraušana, homoseksuālisma un dažādu perversiju juridiskā legalizācija. Tas viss liecina par Rietumu civilizācijas strauju norietu, eiropeīdu degradāciju un deģenerāciju. Pandēmija sekmē cerību tikt vaļā no tik tikko uzskaitītajām galvenajām nelaimēm.

   Saprotams, tas nebūs viegli. Mūsdienās pandēmija nav tikai medicīniska un dabas stihiska izpausme. Pandēmija ir vienota ar t.s. kriptoanalītiku un kriptostratēģiju – slepenu intelektuālo darbību, kurai var būt demogrāfisks mērķis, ekonomiskās, militārās, ģeopolitiskās kundzības mērķis, planētas pārvaldīšanas mērķis. Uz planētas mūsdienās ir ļoti vareni spēki, kuri vēlas samazināt iedzīvotāju skaitu, pakļaut citas tautas, civilizācijas. Tāpēc pandēmiju var izraisīt apzināti, un pandēmija var būt bioloģiskais ierocis. Koronavīrusa pandēmijas modelēšana notika Ņujorkā 2019.gada 18.oktobrī stratēģiskajā spēlē “Event 201”.   

   Pandēmijas pirmajā laikā (2020.g. marta beigās) vislielākās cerības vieš izredzes atbrīvoties no ideoloģiskā globālisma. Pēc pandēmijas ideoloģiskais globālisms vairs nebūs ideoloģiska konstrukcija cilvēces muļķošanai.

   Globālisms ir cilvēces visjaunāko laiku vispopulārākais un visaktīvākais trends – tendence, kas izpaužas visdažādākajos aspektos un raksturo fundamentālas izmaiņas dzīves kārtībā un dzīves iespējās, kā arī apliecina kardinālas izmaiņas pasaules uztverē un pasaules interpretācijā. Radies ir pilnīgi jauns skatījuma leņķis un pilnīgi jauna dzīves prakses trajektorija.

   Globālismā, neskatoties uz tā vispusīgo veidolu, nākas saskatīt divus galvenos aspektus. Viens aspekts ir reālais globalizācijas process tirdzniecībā, ražošanā, tūrismā, informācijas apmaiņā, kad cilvēkiem ir iespējams veikt darbību planetārā mērogā, apmeklēt planētas jebkuru vietu, apmainīties ar informāciju cilvēces mērogā. Otrs aspekts ir tieksme reālo globalizācijas procesu pārvērst par ideoloģisko globālismu. Ideoloģiskā globālisma mērķis ir pasaulē ieviest visur vienādas vērtības, normas, noteikumus, standartus ekonomikā, politikā, starptautiskajās attiecībās, morālē, izglītībā, gala rezultātā panākot nacionālo kultūru, nacionālo valstu suverenitātes, visa veida kultūras atšķirību un robežu izzušanu. Ideoloģiskais globālisms ir universāla ideoloģija, kas kalpo vienpolāras pasaules izveidošanai, kad uz Zemes ir viens noteikts centrs, viena noteikta valsts, kas pārvalda cilvēci. Ideoloģiskā globālisma autors ir ASV, vēloties izveidot vienpolāru pasauli un vēloties kļūt par vienīgo varas spēku uz Zemes. Ideoloģiskais globālisms ir ierocis cīņā par pasaules pārvaldīšanu, neslēpjot principu “America First”.

   Jau pirms pandēmijas ideoloģiskais globālisms ieguva globālu nepopularitāti. Planētas iedzīvotāji vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad reāli funkcionē ekonomiskā un cita veida globalizācija, saglabājas kultūru daudzveidība, turpinās sociuma informatizācija, nav zudusi valstu un kultūru savstarpējā cieņa starptautiskajās attiecībās, tiek atzīta nepieciešamība nostiprināt lokāli labdabīgu atvērtību, inkluzīvitāti, savstarpējo mācīšanos vienam no otra.

   Pandēmija momentā atsedza ASV liekulību. Ideoloģiskā globālisma ideologs pirmais aizslēdza savu māju. Turklāt ASV vispirms norobežojās no Eiropas – visdārgākajiem partneriem, var droši teikt – brāļiem un māsām. Tūlīt kļuva redzams, ka ideoloģiskais globālisms nav palīgs cilvēcei kopīgi cīnīties pret pandēmiju. ASV egoisms publiski nonāvēja savu doktrīnu – ideoloģisko globālismu.

   Pandēmija liecina arī par reālā  globalizācijas procesa trauslumu. Pēc pandēmijas nāksies piesardzīgāk izturēties pret globalizāciju. Acīmredzot nav vajadzīgs globalizācijas fetišisms – nekritiska cieņa un dievināšana. Arī globalizācijas laikmetā katra valsts var paļauties tikai uz sevi. Cīņā ar dažāda veida nelaimēm un tajā skaitā pandēmiju nevar paļauties uz starptautiskajām struktūrām. Tās izrādās fikcijas un liekēžu barotavas. Cīņai pret koronavīrusa pandēmiju nav planetārā plāna un planetārā mēroga vadības. Katra valsts cīnās atbilstoši savas valdības prāta līmenim un reālajām medicīniskajām iespējām.

   Pandēmija aicina pārskatīt t.s. atvērtās sabiedrības konceptu, ko sludina Rietumu oligarhijas uzdevumā pakalpīgā akadēmiskā vide, mediji, politiķi. Koncepts pastāv vēsturiski neilgi. To sāka musināt pēc II Pasaules kara. Līdz šim nebija tāds globāls iemesls kā pandēmija, lai tās kontekstā verificētu atvērtās sabiedrības konceptu. Tagad ir pienācis tāds laiks, un, lūk, izrādās, ka pandēmijas apstākļos atvērtā sabiedrība ir milzīgs drauds epidēmijas izplatībai. Pret epidēmiju/pandēmiju visefektīvākais ir sabiedrības izolācija, sabiedrības noslēgtība, valstu robežu slēgšana, starptautiskās satiksmes apturēšana. Atvērtās sabiedrības koncepta atmešanā aktīvi iesaistās internets.  Koronavīrusa izraisītā pandēmija cilvēkus novirza digitālajā pasaulē – interneta pasaulē, nodrošinot eksistenciālo pašizolāciju, attālinātu darbu un attālinātas mācības.

   Pandēmijai ir sociāli nivelējošs gars. Pandēmija nolīdzina atšķirības starp bagātām valstīm un nabadzīgām valstīm. Pandēmija nešķiro valstis pēc to materiālās bagātības apjoma. Pasaules visbagātākā valsts ASV izjūt pandēmijas apdraudējumu tādā pašā mērā kā pasaules visnabadzīgākās valstis. Tas turpmāk var mazināt bagāto valstu elites pašpārliecinātību, augstprātību, cinismu, dažāda veida pārākuma apziņu.