Cilvēces labdaru maiņa

 

   Globālo sociālo problēmu analītikā nepieciešams apspriest divas jaunas parādības. Nepieciešams pievērst uzmanību kultūras epohālai evolūcijai un cilvēces labdaru maiņai.

   XXI gadsimta modernās tendences un modernie procesi jau tiek skatīti no kultūras epohālas evolūcijas viedokļa. Tāda pieeja ir pamatota. Tiekamies ar kaut ko grandiozu cilvēkos un viņu kultūrā. Radikāli izmainās cilvēku dzīves vide, darba tirgus, profesionālā orientācija, amatu nomenklatūra, politiskā sistēma, valstiskums, tehnoloģiskais arsenāls, cilvēka identitāte, morāli tikumiskās normas un vērtības, mākslinieciski radošā darba žanri, zinātnes, reliģijas un ideoloģijas loma. Tiekamies ar kaut ko tikpat grandiozu, kāda cilvēces vēsturē bija pāreja no paleolīta (akmens laikmeta) uz neolītu (vēlo akmens laikmetu). Pārejas laikā tika ieviesta zemkopība un lopkopība, kā arī attīstījās keramika un tādi materiālu apstrādes veidi kā urbšana, slīpēšana. Taču kardināli izmainījās arī cilvēku mentalitāte. Radās tas, ko labi pazīstam kā zemnieku mentalitāti. Tā ir plaši saglabājusies līdz mūsdienām.*

   Visjaunākajā periodā un īpaši 2020.gadā sakarā ar “Covid-19” pandēmiju un ASV prezidenta vēlēšanām nākas pievērst uzmanību cilvēces labdaru maiņai. Uz planētas ir radies jauns spēks, kas vēlas darboties visas cilvēces mērogā. Cilvēces labdaru līdzšinējais spēks manāmi zaudē pozīcijas.

   Domājams, rūpes par visu cilvēci ir pastāvējušas vienmēr. Visos laikmetos ir bijuši cilvēki ar bažām par cilvēci un velmi kalpot cilvēcei. Planetāri globālu apziņas tieksmi savā ziņā veicina Dievs, - Dievs kā sakrāla personifikācija ir visu cilvēku labdaris. Turklāt visvarens labdaris un labdarības visaugstākais iemiesojums.

   XX gadsimta otrajā pusē cilvēces mēroga labdarība ieguva reālas aprises. Ja pirms tam bažām par visu cilvēci bija virtuāls raksturs bez praktiski organizatoriskas darbības, tad XX gadsimta otrajā pusē tika praktiski realizēti konkrēti projekti. Virtuālo relatāti nomainīja ontoloģiski fiksējama (“sataustāma”) realitāte. Tādu procesu veicināja abi Pasaules kari, bet sevišķi II Pasaules karš, pēc kura bija vitāli nepieciešams starptautiski organizatoriski sakārtot cilvēces dzīvi planetārā mērogā. 1945.gada 24.oktobrī tika nodibināta Apvienoto Nāciju organizācija. Tās mērķis bija nodrošināt starptautisko mieru un drošību, veicināt valstu miermīlīgas attiecības, īstenot starptautisko sadarbību un kalpot par nāciju rīcības saskaņošanas centru.

   Taču pēc II Pasaules kara rūpes par cilvēci konkrēti realizējās divos līmeņos. Viens līmenis bija darbība ANO ietvarā. Šajā līmenī darbību veica ANO katras dalībvalsts deleģēti pārstāvji – politiķi, diplomāti, eksperti, birokrātijas nomenklatūras kadri. Darbs ANO bija viņu uzdevums un pienākums. Par to viņi saņēma atalgojumu.

   Otrs līmenis principā bija pilnīgi savādāks. Tas balstījās uz privāto iniciatīvu un neoficiālu, kā arī lielā mērā slēgtu (slepenu) organizatorisko izkārtojumu. Šo līmeni izveidoja ļoti bagāti cilvēki no ASV ar specifisku garīgumu, specifisku analītisko prātu un specifisku sociāli politisko orientāciju. Šī līmeņa rašanos pamatā nosacīja viena cilvēka griba un praktiskais ieguldījums. Šis cilvēks ir amerikāņu slavenās miljardieru Rokfelleru dinastijas pārstāvis Deivids Rokfellers (1915-2017). Viņa tieksmes izveidot, kā viņš pats teica, “vienotu pasauli”, bija ģenētiski determinētas. Par “vienotu pasauli” esot sapņojuši jau viņa senči. D.Rofellers pats sevi sauca par “internacionālistu”. Tā tas bija pirms moderno jēdzienu “globalizācija”, “globālisms”, “globālists” lietošanas. Tagad viņa biogrāfiju rotā identifikācija “globālists” un slavinājums “viens no pirmajiem globālisma ideologiem”. D.Rokfellers bija visu galveno pēckara neoficiālo planetāro organizatorisko veidojumu autors vai līdzautors. Tas attiecas uz Bilderbergas klubu (1954) un Trīspusējo komisiju (1973). Abos veidojumos aiz slēgtām durvīm īpaši atlasītu dalībnieku šaurā lokā tika debatēts par t.s. pasaules globālajām problēmām. D.Rokfellera interešu priekšplānā bija dzimstības kontrolēšanas problemātika. Viņam pašam bija četras meitas un divi dēli. Viņa tuvākie līdzgaitnieki globālisma attīstībā bija Z.Bzežinskis (1928-2017) un H.Kisindžers (1923). Šī trijotne līdz tās divu dalībnieku nāvei bija viens no galvenajiem globālisma idejiskajiem spēkiem uz Zemes. Viņu paveikto var atzīt kā sociāli filosofisku metodoloģisko devumu, formulējot visdažādākā satura rekomendācijas globālo problēmu risināšanā. Pašlaik (2020.g.) analoģisks globālisma idejiskais spēks nav konstatējams.

   Toties strauji un nenovēršami veidojas izteikti pašpārliecināts spēks, kas grib valdīt uz planētas un savā kontrolē pārņemt visu cilvēci. Ja tik tikko minētās trijotnes un viņu domubiedru planetārajās ambīcijās priekšplānā dominēja humānistiska filosofija un tās caurstrāvota ideoloģija, tad jaunā globālisma spēka centrā ir vēlēšanās voluntāri pakļaut cilvēci un iegūt varu uz planētas. Jaunais globālisma spēks ir izteikti cinisks, un tas neatsakās no sociālā darvinisma tēzēm, cilvēci sadalot divās daļās (izredzētie cilvēki un viņiem pakļautie cilvēki).

   Jauno pašpārliecināto spēku jau ir pieņemts dēvēt par “lielo piecnieku”. Runa ir par tādiem informācijas tehnoloģiju gigantiem kā Microsoft, Apple, Amazon, Google, Alphabet. Kā zināms, formāli tās ir informācijas tehnoloģiju (IT) korporācijas, kuras izstrādā programmas (software) un datortehniku (hardware). Taču “lielais piecnieks” ir izvērties par totālu monopolistu, pilnā mērā uz planētas kontrolējot internetu, sociālos tīklus un mobilos sakarus, kā arī pasaules pārējās informācijas tehnoloģiju firmas. “Lielajam piecniekam” ir neierobežota ekonomiskā vara, milzīgi finansiālie līdzekļi, bet īpašnieki ir visbagātākie cilvēki zem Saules.

   “Lielajam piecniekam” jau labu laiku ir grandioza politiskā un ideoloģiskā loma. IT korporācijas var ietekmēt cilvēku apziņu, izraisīt un vadīt “krāsainās revolūcijas”, “maidanus”, kā arī manipulatīvi iejaukties valstu politikā un vēlēšanu procesos. IT korporāciju fantastiskās iespējas atspoguļojās “ Covid-19” pandēmijas mēnešos, apmuļķojot gandrīz pasaules visu valstu iedzīvotājus. 

   IT korporācijas ir organiski vienotas ne tikai ar ASV speciālajiem dienestiem un ASV politisko eliti (Demokrātisko partiju), bet arī ar Pentagonu, NATO. Korporācijas finansiāli atbalsta pasaules lielākie investīciju fondi un finansu holdingi. Proti, atbalsta tās finansu struktūras, kuras ir ASV Federālās rezervju sistēmas kodols.

   “Lielā piecnieka” īpašnieki noraida pārmetumus par iejaukšanos politikā. Tomēr tam vairs sabiedrība netic, jo informatīvā agresija un planetāri globālās varas tieksmes ir acīmredzamas. Visjaunākajā laikā (2020.g. jūlijā-augustā) “lielais piecnieks” vairs nebaidās vērsties pat pret Baltā nama saimnieku, dzēšot viņa ierakstus sociālajos tīklos. Tāda drosme vērsties pret pasaules varenākās, patiesībā arī savas, valsts prezidentu ir unikāla izpausme. Tas liecina par sava spēka apzināšanos. “Lielais piecnieks” sevi apzinās kā “Deep state” avangardu, nostājoties priekšgalā visaugstākās birokrātijas slānim, kas nepakļaujas valdībai un valsts likumiem. Turklāt runa nav par kaut kādu “ēnu kabinetu”. Runa ir par cilvēces pārvaldīšanu.   

 

*Plašāk skat.: http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com/2020/04/evolucijas-evangelija-pulsacija.html