Demogrāfiskā pāreja un pandēmija

 

   Šī raksta mērķis ir apskatīt 2020.gada “Covid-19” pandēmiju demogrāfiskās pārejas (1960-2050) kontekstā. Tam ir objektīvs iemesls. Minētā pandēmija nav tikai medicīnas un veselības aizsardzības problēma. Minētā pandēmija galvenokārt ir sociāli politiska, sociāli psiholoģiska, politiskās un ekonomiskās transformācijas problēma. Dotā pandēmija ir saistīta ar globālisma un konservatīvisma piekritēju idejisko konfrontāciju, vienpolārās vai daudzpolārās pasaules kārtības ieviešanu, ASV planetārās kundzības māniju, Ķīnas varenības pieaugumu, Rietumu civilizācijas norietu postcivilizācijā, sociālo tehnoloģiju resursu izsmeltību. Pandēmija ir vienota ar t.s. kriptoanalītiku un kriptostratēģiju – slepenu intelektuāli stratēģisku darbību, kurai var būt demogrāfisks mērķis, ekonomiskās, militārās, ģeopolitiskās kundzības mērķis, planētas pārvaldīšanas mērķis. Uz planētas mūsdienās ir ļoti vareni spēki, kuri vēlas samazināt iedzīvotāju skaitu, pakļaut citas tautas, civilizācijas, cilvēci kontrolēt no viena vadības centra. Tāpēc pandēmiju var izraisīt apzināti, un pandēmija var būt bioloģiskais ierocis.

   Pandēmijas izgaismotās politiskās, ekonomiskās, ideoloģiskās tendences un modernie procesi var tikt skatīti no kultūras epohālas evolūcijas viedokļa. Tāda pieeja ir pamatota. Tiekamies ar kaut ko grandiozu cilvēkos un viņu kultūrā. Radikāli izmainās cilvēku dzīves vide, darba tirgus, profesionālā orientācija, amatu nomenklatūra, politiskā sistēma, valstiskums, tehnoloģiskais arsenāls, cilvēka identitāte, morāli tikumiskās normas un vērtības, mākslinieciski radošā darba žanri, zinātnes, reliģijas un ideoloģijas misija. Tiekamies ar kaut ko tikpat grandiozu, kāda cilvēces vēsturē bija pāreja no paleolīta (akmens laikmeta) uz neolītu (vēlo akmens laikmetu). Pārejas laikā tika ieviesta zemkopība un lopkopība. Taču kardināli izmainījās arī cilvēku mentalitāte. Radās tas, ko labi pazīstam kā zemnieku mentalitāti. Tā ir plaši saglabājusies līdz mūsdienām.

   Pandēmija demogrāfiskās pārejas kontekstā tiks apskatīta, balstoties uz autora definētām konceptuālajām tēzēm. Tās ir sekojošās.

  1. Cilvēka, kultūras, civilizācijas esamības pamatfaktors ir demogrāfiskais faktors – viss ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita. Valsts ar 328,2 miljoniem iedzīvotājiem (ASV) vai valsts ar 144,5 miljoniem iedzīvotājiem (Krievija) nevar spēkoties ar valsti, kuras iedzīvotāju skaits ir 1,5 miljardi (Ķīna) un kuras strādīgo un saprātīgo nāciju pārvalda izcili konstruktīva un nacionāli patriotiska elite.

   2. Pandēmijā “Covid-19” visspecifiskākais, visbūtiskākais, kā arī savā ziņā visnegaidītākais ir cilvēku iracionālisms, bezprāts, veselā saprāta deficīts, neapdomīga atsacīšanās no elementārām cilvēka tiesībām. Pandēmijas laikā šokējoša ir cilvēku atsacīšanās no demokrātijas, konstitucionālajām tiesībām un aklā pakļaušanās valdības nekompetentajai un kaitīgajai rīcībai pandēmijas laikā.

   3. Pēc pandēmijas nesāksies jauna dzīve uz planētas, ko daudzi analītiķi uzsver nākotnes prognozēs. Pēc pandēmijas turpināsies tas viss, kas aizsākās pirms tikšanās ar slaveno vīrusu. Pēc pandēmijas cilvēku iracionālisms, bezprāts, veselā saprāta deficīts padziļināsies un iegūs vēl odiozāku raksturu. Pēc pandēmijas cilvēku psihiskā nelīdzsvarotība var izraisīt dažādus ekscesus – brutālu nesavaldību, uzvedības galējības, sabiedriskās kārtības traucēšanu, bruņotus uzbrukumus, nemierus, teroristiskos aktus. Tas viss ir iespējams tādēļ, ka pēc pandēmijas cilvēki nespēs normāli sakārtot saimniecisko darbību, būs milzīga ekonomiskā krīze, būs augsts bezdarba līmenis, ienākumu samazināšanās milzīgām iedzīvotāju masām. Ekscesus var izraisīt pretošanās jauna tipa (totālas digitālas kontroles, vakcinācijas-čipizācijas) koncentrācijas nometnei, kurā ļaužu masas tika ievietotas pandēmijas laikā. Ekscesu iemesls varēs būt attālinātās izglītības un attālinātā darba simulācija.

   4. Dzīve uz planētas stabilizēsies tikai pēc demogrāfiskās pārejas, kad  vairs nedominēs ne augsta dzimstība, ne augsta mirstība un būs morāli psiholoģiski izkristalizējies tas cilvēciskais tips, kas būs piemērots dzīvei jaunajos demogrāfiskajos apstākļos, kad planētas iedzīvotāju skaits būs 10-11 miljardi.

   5. “Covid-19” pandēmija ir “vadāmā pandēmija” – cilvēces vēsturē unikāls notikums.

   Piekto  tēzi nepieciešams komentēt. Tāds unikāls notikums pat sapņos nerādījās, krietni pārspējot līdzšinējo jau aprasto iracionālitātes līmeni un iracionalitātei aptverot visu cilvēci. Tas ir pirmais cilvēces mēroga bezprāts. Tas viss ir tik sakāpināts, ka nav saprotams, kā no tā cilvēce izies praktiski. Noteikti nevarēs iziet tāpat kā izgāja no "Grētas" u.tml. manipulācijām, pārtraucot publikācijas medijos un sākot sociāli atraktīvu jaunu tēmu vai sākot vairākas sociāli atraktīvas tēmas vienlaicīgi. Turklāt "Grēta" aptvēra galvenokārt tikai iracionālos "baltos". Ap "Grētu" viss bija tradicionāli, primitīvi, nodrāzti, vulgāri. Ap “Grētu” nebija nekā sociāli tehnoloģiski inovatīva. Zināma novitāte bija bērna izmantošana politiskajās mahinācijās. Taču kaut kas līdzīgs bija sastopams arī agrāk, kad politiķi nekaunējās izvēlēties amorālus paņēmienus. Tagad ir savādāk ar "vadāmo pandēmiju". Planētas sociuma ideoloģiskā sensitivitāte ir pandēmiska izpausme. Tādējādi cilvēces bezprāts tagad ir kļuvis lielāks bieds nekā vīrusa izraisītā pandēmija.

   Demogrāfisko pāreju šī raksta autors izprot atbilstoši demogrāfiskās pārejas izcilā pētnieka prof. Sergeja Kapicas (1928-2012) unikālajai teorijai, kas ir izklāstīta viņa grāmatās un rakstos speciālajā periodikā, bet galvenais – reāli apstiprinās cilvēces dzīvē. Vispirms atkārtosim S.Kapicas saskatīto demogrāfiskās pārejas būtību un galvenās iezīmes.*

   Demogrāfiskā pāreja ir tāda parādība, kad pēc intensīvas dzimstības iestājas periods, kad dzimstība tiek ierobežota un iedzīvotāju kontingentā iestājas stabilizācija. Pret demogrāfisko pāreju nākas izturēties kā pret revolūciju – radikālu pavērsienu dabas, sabiedrības, kultūras, izziņas un domāšanas attīstībā. Tātad nākas izturēties kā pret kaut ko neordināru. Demogrāfiskā pāreja nav parasta ikdienišķa parādība. Taču joprojām demogrāfi to neņem vērā un pievēršas atsevišķu valstu iedzīvotāju dinamikai atbilstoši konkrētajiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Tā rezultātā domogrāfiskā problemātika netiek skatīta planetārā mērogā. Taču planētas iedzīvotāji ir jāskata kā vienots objekts - vienota pašorganizācijas sistēma. Cilvēce jau no tās paša sākuma ir jāuzlūko kā globāla sistēma. Zīmīgi, ka pandēmija “Covid-19” apstiprina tik tikko minēto prasību.

   Prof. Kapica pielietoja matemātisko modelēšanu, sinerģētikas un nelīnijiskās mehānikas atziņas.  Viņa aprēķini liecina, ka XXI gs. vidū Zemes iedzīvotāju skaits sasniegs 10-11 miljardus un tādā līmenī stabilizēsies. “Baltās” rases iedzīvotāju skaits jau XXI gs. sākumā ir stabilizējies 1 miljarda apjomā, kas perspektīvā būs viena desmitā daļa no planētas iedzīvotājiem. Tāda demogrāfiskā aina nekādā gadījumā nav atkarīga no resursu izsmeltības un ekoloģijas, bet ir atkarīga no cilvēces iekšējās dinamikas – prāta un apziņas dinamikas.

   Demogrāfiskās pārejas laikā ievērojami samazinās “baltās” rases dzimstība. Tā ir viena no galvenajām demogrāfiskās pārejas iezīmēm. Otra galvenā iezīme ir dzimstības straujš kāpums citās rasēs, bet īpaši melnajā (negroīdu) rasē. Trešā galvenā iezīme ir planētas iedzīvotāju milzīgais pieaugums ļoti īsā laikā.

   Prof. Kapicas darbos ir lasāmi zināmi ieskati par demogrāfiskās pārejas sekām. Saprotams, viņa ieskatus neietekmēja pandēmija “Covid-19”. Par demogrāfiskās pārejas sekām viņš raksta sekojošo.

   “Baltās” rases nespēju veikt savu galveno funkciju (bērnu dzemdēšanu) uzkurina tradicionālo ideoloģisko uzskatu sabrukums, liberālā vērtību sistēma un tas, ka izglītības iegūšana prasa arvien lielāku laiku. “Baltā” rase izmirst. Tajā liels procents ir gados veci cilvēki. Turpretī mazāk attīstītajās valstīs, ņemot vērā straujo dzimstību, krasi pieaug jauniešu skaits un tāpēc jaunatne uz planētas kļūst vēsturiski virzošais spēks. Tā tas ir visās rasēs, izņemot eiropeīdu rasi. No tā, kādā virzienā tiks novirzīts jaunatnes spēks, ir atkarīga cilvēces nākotne.

   Dzimstības krasais pieaugums ir veicinājis vēsturiski neredzēta apjoma migrāciju. Migrācija (no laukiem uz pilsētām, vienas valsts robežās, starpvalstu un starpkontinentālā) ir aptvērusi visu planētu, izraisot daudzās zemēs destabilizāciju un nelegālo migrantu invāziju. Lielpilsētu nomalēs ir izveidojušies anklāvi, kurus varas iestādes nespēj kontrolēt.

   Prof. Kapica īpaši izceļ demogrāfiskās pārejas ideoloģiskās sekas. Viņš saskata ideoloģijas krīzi. To veicina materiālās nevienlīdzības pieaugums gan augsti attīstītās valstīs, gan mazāk attīstītās valstīs. Demogrāfiskās pārejas rezultātā sabrūk sakarības starp dažādiem vēsturiskā laika periodiem, cilvēki pārtrauc interesēties par pagātnes mantojumu, prāts kļūst bezprātīgs, iestājas haoss un politiskās bezjēdzības. Piemērā profesors Kapica min ANO autoritātes mazināšanos, starptautisko tiesību neievērošanu, postmodernisma filosofijas un mākslas izpausmes.

   Demogrāfiskās pārejas laikā negaidīti un strauji atsedzas cilvēku prāta un moderno informācijas tehnoloģiju savstarpējā neatbilstība. Cilvēku prāts nespēj operatīvi apgūt jaunās informācijas tehnoloģijas (“prāts atpaliek no dzelžiem”). Tas no vienas puses. No otras puses informācijas tehnoloģijas bīstami degradē jaunatni, iznīcinot garīgumu, intelektuālās spējas, pārvēršot par cilvēkiem-robotiem. Jaunās informācijas tehnoloģijas politiskā vara sāk ļaunprātīgi izmantot totālai cilvēku kontrolei. Dažādu “gudru” ierīču pārņemtie un apmātie indivīdi nespēj un arī nevēlas pretoties savas dzīves digitālajai pakļautībai.

   Ideoloģija kā morālo vērtību un normu sistēma parasti atsijājas un kļūst tradīcija ilgā laika periodā. Turpretī demogrāfiskās pārejas laikā viss notiek ātri, un dzīve mainās ļoti strauji. Iepriekšējās vērtības un normas pārstāj efektīvi funkcionēt, bet jaunas vērtības un normas nav izstrādātas. Tas izraisa sabiedrības apziņas un sabiedrības vadības sabrukumu, varas eroziju un varas bezatbildību, pieņemas spēkā organizētā noziedzība un korupcija. Dzīves nesakārtotība, darba trūkums, idejiskais tukšums veicina alkoholismu, narkomāniju, pašnāvības.

   Pandēmijas “Covid-19” izpratnei ļoti svarīga ir prof. Kapicas pieeja cilvēka evolūcijai. Demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir unikāls notikums cilvēces vēsturē, kad ļoti īsā laikā (90 gados) kardināli izmainās cilvēku skaits uz planētas un cilvēku dzīves režīms. Agrāk jaunas pārmaiņas ieviesās pakāpeniski ilgā laikā, un arī cilvēku skaits pieauga mērenā tempā. Turpretī demogrāfiskās pārejas laikā viss notiek ārkārtīgā apjomā, ārkārtīgā ātrumā un ārkārtīgi nepierastos formātos. Prof. Kapicas pārliecībā galvenais iemesls ir cilvēks – cilvēka apziņa un cilvēka prāts. Kādreiz cilvēks bija “Homo Habilis” (protošais cilvēks). Viņš prata izgatavot darba instrumentus, lietoja uguni un iemācījās runāt – apmainīties ar informāciju. Cilvēka vēsturiskajā virzībā vienmēr ietilpa informācijas apmaiņa. Nav pareizi tikai mūsdienu laikmetu dēvēt par informācijas laikmetu. Informācijas apmaiņa cilvēka gaitās bija vienmēr.

   Cilvēka pastāvēšanas vēsturē sastopamajā sociālajā organizācijā (respektīvi, socializācijas procesā) vienmēr centrālā vieta ir bijusi prāta attīstīšanai. Nav atbildes uz jautājumu “Kāpēc radās cilvēka prāts?”. Tas ir viens no dabas lielākajiem noslēpumiem. Aizvadītajos 100 000 gados cilvēks bioloģiski ir maz izmainījies. Prāta attīstībā nav notikušas dziļākas pārmaiņas. Taču mūsdienās demogrāfiskās pārejas ietekmē ir pienācis laiks, kad cilvēka prāta esamībā ir sasniegta galējā robeža. Tāpēc demogrāfiskā pāreja spiež cilvēku izmainīt savas attīstības formas, jo līdzšinējās formas neder jaunākajos demogrāfiskajos apstākļos. Runa ir par tādām formām kā morāle, reliģija, zinātne, māksla, ekonomika, valstiskums, militārisms. Runa ir par “programmas nodrošināšanu” cilvēka dzīvei. Demogrāfiskās pārejas apjoms un temps neļauj realizēt optimālu “programmas nodrošināšanu”. Nav idejas, jo izmaiņas ir straujākas nekā nepieciešamais laiks ideju ģenēzei politikā, ekonomikā, filosofijā, socioloģijā u.c.

   Prof. Kapica neizsakās par iracionālisma sērgu demogrāfiskās pārejas sakarā. Proti, viņš nelieto jēdzienu “iracionālisms”, bet lieto jēdzienus “haoss”, “sabrukums” un saskata galējo robežu cilvēka prāta esamībā.

   Pandēmijas “Covid-19” analīze nevar iztikt bez iracionālisma jēdziena. Pandēmijas dienās uzkurinātā panika, histērija, nepamatotā karantīna, statistikas meli, pašizolācija, attālinātā darbošanās, cilvēka tiesību un valsts konstitūcijas ignorēšana, veselo cilvēku mobilitātes ierobežošana, dažādu digitālo ierīču pielietošana cilvēku izsekošanā, totālas vakcionēšanas-čipizēšanas draudi nav adekvāti cilvēka prāta normālam stāvoklim. Tas ir psihiskais stāvoklis, kura klasificēšanā nav iespējams iztikt bez jēdziena “iracionālisms”.

   Prof. Kapicas darbos ir atrodams iracionālisma rašanās izskaidrojums. Tas ir saistīts ar cilvēka prāta spēju galējas robežas sasniegšanu. Prof. Kapica atsaucas uz molekulārās bioloģijas atziņām. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka cilvēka evolūcijas sākumā izšķiroša nozīme bija gēna “HAR1F” mutācijai. Mutācijas rezultātā cilvēka embrionā 5.-9. nedēļā izauga smadzenes. Tas bija negaidīts notikums cilvēka genomā. Tas spēja izraisīt dziļas izmaiņas cilvēka apziņā – kultūras pašattīstību un iedzīvotāju skaita pieaugumu. Cilvēka prāts sāka regulēt dzimstību.

   Demogrāfiskās pārejas specifika (no vienas puses izmiršana, bet no otras puses nenormāls dzimstības pieaugums) atsaucas uz cilvēka prāta ievirzi, kad tiekamies ar prāta iracionālismu cilvēku populācijas izmirstošajā daļā un prāta iracionālismu populācijas daļā ar nenormālu dzimstību. Depresīvas, ideoloģiski sensitīvas ir cilvēces abas daļas. Pie tam tik lielā mērā sensitīvas, ka nākas tikties ar savdabīgu pandēmiju. Cilvēces ideoloģiski sensitīvā pandēmija ir demogrāfiskās pārejas sekas. Nelaimīgi un psihiski nestabili ir gan "baltie", kuri izmirst, gan "krāsainie", jo viņu nenormālā dzimstība nedara laimīgus (nav darba, nav nākotnes, migrācija ir nelaime utt.).

   Nav grūti izskaidrot pandēmijas “Covid-19” iespējamību un “spožos panākumus” cilvēces apmuļķošanā. Dotā pandēmija liecina par cilvēka apziņas un cilvēka prāta galējas robežas sasniegšanu. XX un XXI gadsimta mijā (2000.g.) demogrāfiskā pāreja sasniedza kulmināciju. Tolaik bija vislielākā dzimstība. “Baltā” rase bija zaudējusi jebkādas izredzes labdabīgi izmainīt savu bēdīgo demogrāfisko stāvokli un tāpēc “dzīves baudīšanas” ideoloģija pārklāja pilsētu inteliģenci, kurā iracionālisms visvairāk pulsē politiķu elitē, akadēmiskajās aprindās, medijos. Bezcerības apziņa un tās stimulētā iracionālā rīcība (piem., terorisma akti Eiropā) sāka dominēt zemēs ar milzīgu dzimstību.  

 

*Skat.: http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com/2018/01/patiesiba-par-demografisko-pareju.html