Pandēmijas nākotne jeb iracionālisma prolongācija

 

   Cilvēki visbiežāk savu dzīvi vēlas redzēt kā kontinuumu – nepārtraukti secīgu parādību un procesu virkni. Atkāpes un pie tam radikālas atkāpes no dzīves kontinuuma nav vēlamas, jo tās vienmēr izraisa stresu. Cilvēces vēsturē tādi drūmi stresori kā bads, aukstums, smaga slimība, infekcija, fiziska vai psihiska trauma mobilizē organisma enerģētiskās rezerves, spēcīgi aktivizējot psihiskās un fizioloģiskās norises. Tās nav patīkamas norises. No tām summējas stress. Tikšanās ar stresu nevedina atsacīties no dzīves ierastās kārtības. Stress nestimulē pēc pārdzīvotā sākt kaut ko jaunu. Gluži pretēji! Izjūtot stresu, vēlamies pēc iespējas ātrāk atgriezties iepriekšējā stāvoklī. Parasti stress nav sākums kaut kam jaunam.

   Taču dzīves realitātē ir tādi forsmažori stresori, kuri ļoti aktīvi uzbudina gribu pēc stresa sākt jaunu dzīvi vai sliktākajā gadījumā līdzšinējo dzīvi kardināli pārkārtot. Tādi forsmažori stresori ir karš, epidēmija, pandēmija. Tiekoties ar tiem, iepriekšējās dzīves prolongācija (pagarināšana, paildzināšana) nav aktuāla.

   Pandēmija “Covid-19” ir unikāla parādība cilvēces vēsturē. Vispār mums ir laime (Austrumu viedie teiktu – lāsts, nosodījums) dzīvot unikālu parādību laikmetā. Unikāla ir demogrāfiskā pāreja (1960-2050), un unikāls ir Rietumu civilizācijas noriets, eiropeīdiem bezprātīgi pārtraucot sevi demogrāfiski atražot un tāpēc intensīvi novecojot un izmirstot. Novecošanas un izmiršanas klimatā var būt tikai viena eksistenciālā orientācija – maksimāli baudīt dzīvi kamēr vēl ir iespējams to darīt. Tā ir aksiomātiska likumsakarība. Bez tās nevar pareizi izprast mūsdienu globālās sociālās problēmas un tajā skaitā Rietumu civilizācijas terminālo stadiju.

   Pandēmijā “Covid-19“ interesants ir viens moments. Proti, loģiski gaidīt, ka unikālas ir pandēmijas sekas. No unikāla fenomena loģiski gaidīt unikālu rezultātu. Bet tā nav! “Covid-19“ tāpat kā vēsturiski iepriekšējās pandēmijas uzjundī jaunas dzīves projektus. Tas nav nekas unikāls. Tā bija arī agrāk.

   Medijos tiekamies ar jocīgu futuroloģisko bezprātu – nākotnes prognozēšanas bumu, māniju, kultu, modi. Pandēmija ir līdz galam atvērusi nākotnes mentālās slūžas. Medijos dominē tēze “Pēc pandēmijas dzīvosim pilnīgi citā pasaulē”. Tēze “Nekas nemainīsies, un viss turpināsies pa vecam” medijos ir reti sastopama. Tas izbrīna, jo mediji katru dienu brīdina par gaidāmo ekonomisko un sociālo krīzi. Tomēr brīdinājumi nav spējīgi apturēt futuroloģisko bezprātu.

   Izbrīnai par futuroloģisko bezprātu ir vēl otrs, galvenais, iemesls. Līdz šim Rietumu civilizācija bija vienas temporālās dimensijas civilizācija. Rietumu masu prātus un sirdis nodarbināja tikai viena laika kategorija - tagadne. Eiropeīdu masu dzīves kontinuumā aizvadītajos apmēram 50 gados (no XX gs.70.gadiem) neeksistēja ne pagātne, ne nākotne. Eksistēja tikai tagadne. Pagātnes mantojums nebija vajadzīgs, un par nākotni neviens nedomāja. Visi tiecās izbaudīt tagadnes labumus – bezizmēra patērēšanu, izklaides industrijas saldos formātus, miesas gastronomisko lutināšanu, dzeltenās žurnālistikas glamūrīgo čalošanu. Demogrāfiskās nolemtības katlā vārījās instinkts “Dzīres mēra laikā”. Kultūras tradīcijām, mākslas un literatūras klasikai, vēsturiskajiem naratīviem neviens nepievērsa uzmanību. Masu izglītības mērķis kļuva psiholoģiskās kompetences apgūšana, lai jaunieši varētu optimāli piemēroties tagadnes profesionālajam kaleidoskopam un akūtajai nepieciešamībai regulāri mainīt profesiju grandiozā bezdarba ekonomikā. Jauniešus pieradināja ātrām pārmaiņām un nemitīgai dažādu viedokļu, iespaidu, vērtību, normu, konceptu, simbolu mijai. Laikmets, kurā cilvēkam viņa mūžā bija tikai viena profesija, izbeidzās. Tiek aizmirsta izglītības tradicionālā misija sniegt ne tikai zināšanas, bet iepazīstināt ar kultūras mūžīgām vērtībām un kultūras jēgu vispār.

   XX gs. otrajā pusē Rietumos tagadnes patosa ideoloģiskā bāze kļuva postmodernisma filosofija, kā arī neoliberālisma politiskais un ekonomiskais nihilisms, izskaužot stingru valstiskumu, nacionālo suverenitāti, brīvību, garīgumu, morālo stabilitāti, cilvēka tiesības un tā vietā priekšplānā izvirzot tādus simulakrus kā demokrātija, politkorektums, atvērta sabiedrība, globālisms, vienpolārā pasaule, dzimumizvēle, seksuālās orientācijas vaļība, postmodernisma estētiskās kroplības utt.

   Tagadnes patoss, protams, ir loģiski pamatots Rietumu civilizācijas norieta virtuvē. Savādāk nevar būt, ja intelektuālais un morālais sabrukums ir politiskās elites, akadēmisko aprindu lielas daļas un pilsētu masu inteliģences iracionālisma avots. Iracionālisma apmātu himēru cirkulācija Rietumu sociumā ir ikdienišķa riņķošana. Morālo un intelektuālo līmeni vairs nav iespējams raksturot bez tādiem vārdiem kā degradācija un deģenerācija, bet pastāvošo sociāli ekonomisko formāciju nākas dēvēt par iracionālo kapitālismu vai maniakāli alkātīgās un afēristiskās “jaunburžuāzijas” finansu kapitālismu.  Turklāt no 2016.gada novembra uz Zemes visu godkārīgi saduļķo Baltā nama 45. saimnieka politiskā cinisma doktrīna “Make America Great Again!”. Aizokeāna jūdu un anglosakšu izredzētības eksaltētais un nekaunīgais fantoms pasaules kārtību samudžina nevadāmā haosā un nemitīgā konfrontācijā, kuras odiozi unikāls dzinējspēks kļuva Ņujorkā savlaicīgi teorētiski modelētais “Covid-19”. Tas notika Džona Hopkinsa universitātē 2019.gada 18.oktobrī. Pandēmijas ģenerālmēģinājums saucās “Event 201”. Universitātei palīdzēja Vispasaules ekonomiskais (Davosas) forums un Geitsu fonds. Tātad modelēšana notika apmēram tikai divus mēnešus pirms reālās pandēmijas. Tajā galvenais ir nevis infekcija, medicīna un veselības aizsardzība, bet manipulatīvi izsludinātā reāli neeksistējošā pandēmija kā politiskais, ideoloģiskais, ģeopolitiskais, ekonomiskais instruments lielvalstu līderu un “naudas īpašnieku” ambīciju barošanā.

   Rietumu sociuma identitātes klasificēšanā vispiemērotākais ir iracionālisma koncepts, tajā iekļaujot antropoloģiskā pagrimuma visus aspektus. Iracionālisma koncepts ir jāuzskata par metodoloģiski piemērotu metakonceptu. Tātad teorētisko risinājumu, kas sevī ietver citus konceptus, stāvot pāri visai metodoloģiski konceptuālajai konstrukcijai.

   Nevar būt pozitīva atbilde uz jautājumu “Vai pandēmija ir spējīga eiropeīdu sociumā likvidēt iracionālismu un atjaunot Apgaismības iedēstīto Jauno laiku vislielāko dārgumu racionālismu?”. Pandēmija “Covid-19” pati par sevi nav, sacīsim, normāla nelaime. Pandēmiju caurstrāvo klajš iracionālisms – iracionālas nekaunības eskalācija. Iracionāla ir pandēmijas “administrācijas” organizatoriskā rīcība, un iracionāla ir mediju un sociuma reakcija. Tajā tiekamies gan ar histēriju un paniku, gan ar necienīgi brīvprātīgu līdzdalību cilvēka tiesību ierobežošanā un konstitūcijas pantu pārkāpšanā, izmantojot policejiski represīvas metodes. Iracionālisma spoža kulminācija ir obligātā vakcinācija, neredzēta tipa koncentrācijas nometnes veidošana (digitālais fašisms), attālinātās izglītības masveida ieviešana, milzīgu naudas summu miglaina sadalīšana un, saprotams, zinātnes virusoloģiskās un epidēmiskās kompetences ignorēšana sintezē ar statistiskajām viltībām.

   Pandēmiju “Covid-19” nevar neatzīt par unikālu notikumu cilvēces vēsturē. Taču unikālais nav vīrusa “SARS-CoV-2” nodarītais ļaunums. Unikāla ir pandēmijas politiskā un informatīvā korona. Pandēmiju tāpat kā tik tikko nosaukto vīrusu aptver oriģināls vainags – politiskās elites un masu mediju sastrādātais unikāli monstrozais iepakojums, spējot uzspiest zombējoši destruktīvu pieeju visai cilvēcei. Tas ir iespējams tikai iracionālā kontingentā, kad iracionālisms ir ne tikai Rietumu masu sabiedrības sērga, bet relatīvi toksiski indē arī citu civilizāciju ļaudis. Demogrāfiskās pārejas specifika (no vienas puses izmiršana, bet no otras puses nenormāls dzimstības pieaugums) atsaucas uz cilvēku prāta ievirzi. Tiekamies ar prāta iracionālismu cilvēku populācijas izmirstošajā daļā un prāta iracionālismu populācijas daļā ar nenormāli lielo dzimstību. Depresīvas un ideoloģiski sensitīvas ir cilvēces abas daļas. Pie tam tik lielā mērā sensitīvas, ka nākas tikties ar savdabīgu pandēmiju. Cilvēces ideoloģiski sensitīvā pandēmija ir demogrāfiskās pārejas sekas. Nelaimīgi un psihiski nestabili ir gan "baltie", kuri izmirst, gan "krāsainie", jo viņu nenormālā dzimstība nedara laimīgus (nav darba, nav nākotnes, migrācija ir nelaime utt.).

   Arī minētais futuroloģiskais bezprāts ne par ko labu neliecina. Drīzāk liecina par kognitīvajiem izkropļojumiem, nespējot atbrīvoties no iracionālās domāšanas. Futuroloģiskais bezprāts patiesībā ir vienīgi tas, ko kognitīvajā psihoterapijā dēvē par kompensējošo (sevis nomierinošo) stratēģiju. Ja dzīvē ir kaut kas bīstams, tad to nākas sevī nomierinoši kompensēt. Kompensatori mēdz būt dažādi. Pandēmijas “Covid-19” apdraudētība tiek kompensēta ar paniku, pandēmijas neatzīšanu, futuroloģisko bezprātu - projektējoši saturiski nekonkrētu slimīgi jūsmīgu rosīšanos.

   Internetā ir pieejams futuroloģiskā bezprāta apkopojums. Nekā cerīgi oriģināla neuzzinām. Tiek atkārtots sen lasītais: būs tehnoloģiskais progress, mākslīgā intelekta un gēnu inženierijas uzplaukums, būs superglobalizācija planētas valdības diriģējumā. Nekas iepriecinošs nav prognozētais autarķijas valstiskums. Jau sen ir teicami zināms, ka nav iespējama ekonomiskā norobežošanās un iztikšana bez importa. Jau sen vairs nevienu nevar nobaidīt ar “jauniem viduslaikiem” – globālo tehnoloģisko regresu. Zināma novitāte un futuroloģiski reāla iespējamība ir nākotnē piesolītā digitālās koncentrācijas nometne un totālā čipizācija.

   Futuroloģiskajās prognozēs ir jāņem vērā divi paradoksi. Ja tas netiek darīts, tad kaut ko saprātīgu nākotnē paredzēt ir ļoti grūti un, šķiet, neiespējami. Pandēmijas sakarā uzvirmo divi paradoksi. Tie nav reāli paradoksi, bet tie ir apslēpti, varbūtēji, iespējami paradoksi.

   Pirmais potenciālais paradokss attiecas uz dzimstības ierobežošanu un planētas iedzīvotāju skaita samazināšanu, par ko dedzīgi rūpējas odiozas būtnes pēc II Pasaules kara. Tādas dedzīgas rūpes faktiski ir paradoksālas. Praktiski vajadzētu priecāties par dzimstības pieaugumu un planētas iedzīvotāju skaita palielināšanos, jo tas taču nodrošina ekonomisko kāpumu; jo vairāk cilvēku, jo vairāk patērēšanas fanu, jo lielākas iespējas biznesam gūt nemitīgus ienākumus un peļņas regulāru kāpumu. Dzimstības samazināšanās un planētas iedzīvotāju skaita kritums taču nelabvēlīgi atsaucas uz preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Biznesa rīcībā ir vienīgi Zemes iedzīvotāji. Ja to skaits sarūk, tad sarūk arī biznesa labklājība.

   Otrais paradokss attiecas uz pandēmijas izsludināšanu, kas 2020.gada sākumā notika paātrinātā tempā bez reālās nepieciešamības. Arī šajā ziņā var saskatīt potenciālu paradoksu. Ja ir tāda fanātiska velme ierobežot dzimstību un samazināt planētas iedzīvotāju skaitu, tad nevajadzēja izsludināt pandēmiju ar tā satelītiem – karantīnu, veselo cilvēku mobilitātes drastisku ierobežošanu utt. Respektīvi, vajadzēja ļaut nāvējoši efektīvajam vīrusam “SARS-CoV-2” netraucēti darīt savu darbu, manāmi samazinot planētas iedzīvotāju skaitu. Bet tas nenotika. Toties uzplauka pilnīgi nepamatotā policejiskā uzraudzība. Tās objekts kļuva ne tik lielā mērā slimie cilvēki kā veselie cilvēki. Tāda politiskās varas dīvaina rīcība konstatēta pirmo reizi cilvēces vēsturē.

   Cilvēces vēsturē medicīniski policejiska uzraudzība un kontrole ir bijusi jau senāk. Eiropā t.s. medicīnas policijas sākums ir XVIII gadsimtā. Krievijā Katrīna II 1768.gadā uzticēja policijai sargāt nācijas veselību. Citās zemēs medicīnas policijas funkcijas veica valsts iestādes, pašvaldības un sabiedriskās organizācijas. Tā tas bija Francijā un citur. Piemēram, Anglijā no 1848.gada svarīga loma bija pašvaldībām (Local Board of Health). Itālijā 1888.gadā tika izveidota “Augstākā sanitārā padome”. Austriešu ārsts Johann Peter Frank (1745-1821) publicēja fundamentālu darbu 6 sējumos “Medicīnas policijas vispārējā sistēma” (1779-1817). Kā liecina speciālā literatūra par t.s. medicīnas policiju, nācijas veselības aizsardzība netika politizēta. Ar attiecīgajiem jautājumiem nodarbojās speciālisti. Valsts un pašvaldību medicīnas policijas institūcijās darbojās tikai zinātnieki un ārsti.

   Pandēmijas “Covid-19” mēnešos nāciju galvenie glābēji bija politiķi. Viņiem, bet nevis zinātniekiem un ārstiem, bija izšķirošais vārds. Nenogurstoši patriotiskajās rūpēs par nācijas veselību, pandēmijas laikā politiķu galvenā tēma bija miljardu “pareiza” sadalīšana biznesa atbalstīšanai. Tādējādi nākotne, dzīve pēc pandēmijas, atkal tika saistīta ar patērēšanu, bet nevis ar sociālās attīstības mērķiem un ideāliem. Pēc pandēmijas sociumu gaidīja iracionālisma prolongācija. Naivi būtu cerēt nākotnē sagaidīt kaut ko citu no iracionālisma sagrauztām vismaz divām paaudzēm.