Ideoloģiskā ģenialitāte jeb digitalizācijas ideoloģija

 

   Visjaunākajā laikā Rietumu civilizācijā par ideoloģiju dominē divas tēzes. Viena tēze uzsver ideoloģijas nevajadzību mūsdienu dzīvē. Otra tēze uzsver ideoloģisko krīzi mūsdienu sociāli politiskajā segmentā.

   Tik tikko minētā pirmā tēze savā būtībā ir klaja aplamība. Bez ideoloģijas cilvēku dzīve nav iespējama. Ideoloģija kā ideju konceptuālais noformējums ir cilvēku esamības neatņemama sastāvdaļa. Ideju noformēšana ir katra cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Ideju noformēšana ir sabiedrības jebkurā kolektīvajā pasākumā. Tēze par ideoloģijas nevajadzību pati par sevi ir ideoloģiskā pozīcija ar noteiktu idejisko mērķi masu cilvēku apziņas ietekmēšanā.

   Tēze par ideoloģisko krīzi mūsdienu sociāli politiskajā segmentā vērtējama divējādi. Pirmkārt, tēze ir pareiza, jo patiešām ir iespējams saskatīt ideoloģisko krīzi visjaunāko laiku sociāli politiskajās norisēs. Otrkārt, tēze nav ideāli precīza, jo visjaunākajā periodā faktiski tiekamies arī ar ideoloģisko ģenialitāti. Tā gribas dēvēt sabiedrības viena slāņa radošo pacēlumu un radošos panākumus ideoloģiskajā darbībā, konceptuāli formējot idejisko bāzi cilvēces turpmākajai dzīvei. Tagadnes ideoloģiskās ģenialitātes kreatīvo degsmi un plašo inovatīvo amplitūdu var salīdzināt ar sociālisma ideoloģijas ļoti enerģisko attīstību XIX gadsimtā un XX gadsimta pirmajā pusē ortodoksālajā marksismā, sociāldemokrātismā, radikālajā marksismā un anarhismā.

   Viss būtu jauki, ja ideoloģiskā ģenialitāte nebūtu cilvēciski kaitīga un sociāli bīstama. Ideoloģiskā ģenialitāte ir ideoloģiskā ģenialitāte tikai tās autoru pašvērtējumā. Par to nevienam normālam cilvēkam nav ieteicams jūsmot un pie tās nav vēlams pieradināt ļaužu masas. Ideoloģiskā ģenialitāte netiek aktīvi kritizēta. Mediji, sabiedriskās domas pamatlicēji, klusē. Pat speciālajā literatūrā kritika ir reti sastopama. Tam ir noteikts iemesls.

   Ideoloģiskā ģenialitāte atspoguļojas Eiropas valstu valdību sagatavotajos deklaratīvajos dokumentos. Tos lasa tikai attiecīgo dokumentu autori. Žurnālisti, publicisti, zinātnieki šiem dokumentiem visbiežāk nepievērš uzmanību. Labi ir zināma valdības dokumentu bezjēdzība, nenozīmīgums, demagoģiskums, melīgums un patētiskais stils, kas šķebina normālus cilvēkus. Tāpēc par laimi ideoloģiskā ģenialitāte nav eiropiešu sabiedriskās domas centrā. Arī konvencionālās ideoloģiskās pieejas adepti klusē un nekritizē valdības dokumentos sastopamo ideoloģisko ģenialitāti nākotnes idejiskajā prognozēšanā. Iemesls ir nepatīkams: konvencionālajā ideoloģiskajā pieejā ir totāla krīze.

   Konvencionālā ideoloģiskā pieeja Rietumu civilizācijā koncentrējas četrās idejiskajās sistēmās – konservatīvismā, liberālismā, sociālismā un nacionālismā. Pašlaik katrā no tām ir kaut kas tāds, kas traucē attiecīgajai idejiskajai sistēmai pozitīvi ietekmēt sabiedrisko apziņu un perspektīvi darboties sociuma nākotnes idejisko modeļu konstruēšanā. Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā tradicionālās četras ideoloģijas acīmredzot ir sevi izsmēlušas jeb, precīzāk sakot, vairs neatbilst sociuma vajadzībām, bet galvenais – neatbilst šodienas cilvēku mentālajam stāvoklim, kura objektīvā raksturošanā nākas lietot jēdzienu “iracionālistisks”. Pandēmija “Covid-19” ļoti uzskatāmi parādīja, ka cilvēcei, pasaules dzīves kārtībai, sociuma idejiskajai aprūpei ir vajadzīga jauna jēga, jauna paradigma, jauna utopija, jauni nākotnes mērķi un ideāli. Bez tā no iracionālisma murgainā miega netiks atmodināts ļaužu saprāts. Atmodināšanai ir vajadzīga specifiska ideoloģiskā mobilizācija ar specifisku retoriku. Taču Rietumu civilizācijā praktiski to nav kam izstrādāt un realizēt, jo iracionālisma murgainā miega vispamatīgāk pārņemta ir sabiedrības izglītotākā daļa – inteliģence. Intelekta autoritātes atdzimšana, saprāta renesanse kādam ir jāorganizē un jāvada. Ja sociumā saprātīgākā daļa ir “arhaizētās masas”, bet nevis “kreatīvā šķira”, tad ideoloģisko mobilizāciju nav kam īstenot. Pašlaik neviena no četrām tradicionālajām ideoloģijām nav idejiski vienota. Katrā ir notikusi bezjēdzīga šķelšanās “labējos”, “kreisajos”, “konservatoros”, “globālistos”, “valstsfanos”, “alarmistos”, “labējos centristos”, “kreisajos centristos” u.c. Turklāt “kreisie’ var būt “labējāki” par “labējiem”, “globālisti” var būt “kreisāki” par “kreisajiem” u.tml.

   Pandēmijas “Covid-19” laikā tika grauta liberālisma galvenā vērtība – brīvība. Taču liberālisms par to nedusmojas. Par to nedusmojas arī pārējās ideloģiskās sistēmas, kuras tāpat nav vienaldzīgas pret brīvību. Unikāla bija pandēmijas politizācija, ļaužu masu traumēšana, medijiem sociāli bezatbildīgi izplatot paniku. Arī pret to nevērsās neviena ideoloģiskā sistēma. Tas liecina par ideoloģisko sistēmu traumētību. Nākas pieņemt, ka ideoloģisko sistēmu uztverē mūsdienu progresa kritēriji ir nevis brīvības palielināšanās un cilvēka tiesību pieaugums, bet gan tehnoloģijas, kuras likvidē brīvību, cilvēka tiesības, cilvēka pašcieņu, garīgumu, idejiskumu, intelektu, morāli, tā vietā cilvēkos stimulējot padevību, paklausību, pieradinātību, gatavību dzīvot geto, jauna tipa koncentrācijas nometnē, degradējoši izjaucot tautas kā vienotu sociālo organismu. Tiek atmests tas viss, ko Rietumu civilizācijā ieviesa Apgaismība, kurai progresa kritērijs bija saprāta uzvara visos īstenības segmentos. Pandēmija apliecināja iracionālisma uzvaru un iracionālisma triumfu nākotnē. Pandēmija neizraisīja politiskās elites rotāciju Rietumu zemēs, kā arī nesekmēja nacionāli patriotisko ekstāzi. Koronavīruss nekļuva katalizators objektīvām sociāli politiskajām transformācijām; piemēram, pagriezienam uz nacionāli konservatīvo tagadnes un nākotnes modeli. Pandēmijas mēnešos inteliģence un tās elements politiskā elite nenāca pie prāta. Gluži pretēji – aktīvi demonstrēja prāta trūkumu, neuzklausot mediķus, zinātniekus, veselības aizsardzības ekspertus.

   Rietumu civilizācijas ideloģiskā ģenialitāte zaigo valdošās politiskās elites sacerētajos futuroloģiskajos dokumentos. Tādi dokumenti tagad ir katrā ES dalībvalstī, kā arī citās Rietumu valstīs. Tajos ir formulēta digitalizāzijas ideoloģija, prognozējot, piemēram, “Gudra pilsēta – 2030”.

   Digitalizācijas ideoloģijas sākums ir XX gadsimta 70. gados Rietumu politoloģiskajā literatūrā apcerētā tehnotronā sabiedrība kā cilvēces vēsturiskais liktenis. Savukārt XXI gadsimtā plašumā izvēršas prieki par gaidāmo cilvēces saulaino dzīvi digitalizācijas apstākļos. Rietumu civilizācijas valdības savos futuroloģiskajos dokumentos priecājas par elektroniskās rūpniecības uzplaukumu un nanoelektronikas integrēšanos bioobjektos (tā ciniski dēvē cilvēkus), nodrošinot nepārtrauktu kontroli bioobjektu dzīvības garantēšanai un dzīves kvalitātes uzlabošanai, kā arī veicinot valsts sociālo izdevumu samazināšanu. Rietumu poliķi ir sajūsmā, ka bioobjektos iebūvētās bezvadu nanoelektroniskās iekārtas sekmē katra cilvēka pastāvīgo saikni ar apkārtējo intelektuālo vidi, bet svarīgākais – valdībai ļauj kontrolēt šo saikni. Rietumu politisko eliti pilnīgi nemaz nesatrauc digitālo iekārtu atrašanās bioobjektu ķermenī.