Globālās identitātes amoka skrējiens

 

   Pandēmijai “Covid-19” lepni piestāv pārnestā nozīmē lietotas runas figūras. Tajā skaitā lepni piestāv alegorija “amoka skrējiens”. Alegorijas  konkrētais tēls ir psihiskais traucējums vārdā “amoks”. Psihiatrijā šo psihisko traucējumu dēvē par etniski specifisku sindromu. Tas ir sastopams tikai vienā etnosā Filipīnās, Malaizijā un vēl dažās zemēs. Amoka pārņemtais slimnieks pēc neilgas lēkmes metas satrakoti skriet un cenšas savā ceļā visu iznīcināt. Nenormālā parādība stimulēja atvasināt alegoriju “amoka skrējiens”. Psihiskā destabilizācija ir gan reālajā amoka skrējienā, gan reālajā pandēmijā “Covid-19” ar tās plebeju masām adresēto histērisko informatīvo iesaiņojumu baiļu un panikas tirdzniecībai mediju reprezentācijās, kuras ASV prezidents nosauca par “liberālās preses sazvērestību”.

   2020.gada 11.martā uz Zemes izsludinātā pandēmija ir sava veida amoka skrējiens. Tas ir vēsturiski un sociāli unikāls pasākums. Kaut kas tāds uz Zemes notiek pirmo reizi. Amoka skrējienā ir startējusi visa cilvēce. Turklāt visai cilvēcei šajā amoka skrējienā ir viens kopīgs mērķis – globālā identitāte. Cilvēces viena daļa amoka skrējienā piedalās lielā pacilātībā. Turpretī cilvēces otra daļa skrien negribīgi un bez mazākā entuziasma. Taču jāskrien ir visiem. Tāds ir pandēmijas kategoriskais imperatīvs. Globālā identitāte ir visas cilvēces nākotne. Arī to tautu nākotne, kuru mentalitātes un kultūras adaptīvais potenciāls nav piemērots globālajai identitātei. Bet tur neko nevar darīt. Jāskrien ir visiem. Tas tika viltīgi uzsvērts pandēmijas dienās. Ja pēc 2020.gada amoka skrējiena globālā identitāte totāli neaptvers visas valstis un kāda daļa no tām joprojām pretosies, tad “politiskie un ekonomiskie satricinājumi var turpināties vairāku paaudžu laikā”. Tātad šai pandēmijai sekos citas pandēmijas vai savādāka satura pandēmijas. Tāds brīdinošs zemteksts ir ļoti kompetenta gados veca vīra citētajiem vārdiem viņa jaunākajā rakstā.*  

   Arī latviešu sapnis par politisko brīvību, valstisko suverenitāti un latviešu tautu kā severēnu (tādu, kam pieder augstākā vara) ir izsapņots uz visiem laikiem. Latviešiem nekad nebūs īsta valsts. Globālā identitāte jau ir latviešu vairākuma lepnums no 2003.gada 20.septembra. Tāpēc Latviju varēja netraucēt un neiepludināt transnacionālajā amoka skrējienā. Bet tas nenotika. Laikam izņēmumi nav vēlami. Turklāt nenāks par ļaunu zināma profilakse, latviešu populācijā vairojot globālo identitāti. Latvijā dzīvi vēl ir tās paaudzes pārstāvji, kuri atceras politisko brīvību un kuriem valstiskā suverenitāte ir fundamentāla nacionālā vērtība. Tāpēc amoka skrējienā nākas piedalīties arī latviešiem.

   Pandēmija nav pārāk labs formāts specoperācijai. Pandēmija ir ne visai piemērota globālās identitātes informatīvai cementēšanai, lai saglabātu strauji brūkošo vienpolāro pasauli – ASV fantomu. Bet nepiemērotība nav atturējusi vienpolārās pasaules analītiskos kadrus. Pandēmija ir modelēta 2010.gadā publicētajā “Rokfellera fonda” izstrādātajā scenārijā “Lock Step”.** Šodienas notikumi pilnā mērā saskan ar prognozētajiem notikumiem dotajā scenārijā.

   “Rokfellera fonda” scenārijam ir atdarinājumi (kloni) citās valstīs. Piemēram, Vācijā pandēmijas modelēšana atspoguļojas Bundestāga speciālā dokumentā. Tas sagatavots 2012.gadā un publicēts internetā 2013.g. sākumā.***   

   Vāciešu tekstā ir aizdomīgs viens paredzējums. Tas var izrādīties misēklis. Tekstā ir runa par protestiem sakarā ar dzīves apstākļu straujo pasliktināšanos pandēmijas laikā. Sabiedrība protestēs pret pandēmijas drausmīgajām ekonomiskajām sekām.

   Protestu paredzēšana var izrādīties maldīga prognoze. Līdz 2020.gada aprīlim nekādi protesti nav sastapti ne Ķīnā, ne Eiropā un ASV. Sastapti ir vienīgi pandēmijas periodam pieskaņoti noziegumi – masku zagšana, viltotu zāļu tirdzniecība, cenu kāpums pārtikas veikalos un aptiekās. Ne tikai Latvijā sabiedrība atbalsta radikāli neadekvātos karantīnas noteikumus, ekonomikas sabrukumu, bezdarba masveidīgo palielināšanos, dīktstāvi, pašizolēšanos, policejiski kontrolēto cilvēku tiesību un cilvēku mobilitātes drakonisko ierobežošanu. Individuālajā līmenī sprēgā atsevišķu mediķu, speciālistu, politiķu kritika par panikas izraisīšanu, epidēmijas fetišizēšanu, gripas statistikas nerespektēšanu, zinātnes atziņu ignorēšanu utt. Bet tāda kritika nespēj būtiski ietekmēt informatīvos ekscesus. Mediju informācijas pārmērība, nesavaldība, galējība saglabājas.

   Visticamākais, vāciešu modelī misēkli izraisīja neprecizitāte iedzīvotāju masu kvalitātes novērtējumā. Tagad iracionālisms jau ir pamatīgi sagrauzis sabiedrisko apziņu un slāpē jebkuru racionālo pieeju. Nav ticams, ka turpmāk tomēr būs sabiedrības protesti. Neviens politiskais spēks nevērsīsies pret nacionālo nodevību politiķu aprindās.

   Piemēram, tāds politiskais spēks acīmredzot nav un nebūs Vācijā. Merķeles kundze, kura saistīta ar "kancleraktu", prognozēja nāvi 70% no Vācijas iedzīvotājiem. Tātad viņa prognozēja nāvi 58 miljoniem! Vai vācieši (viņu partijas) Merķeli par to sodīja? Vai kāds valsts "galva" vēl ir tā izteicies par savu tautu, kuru glābt ir viņa pienākums? Kā Vācijā var būt tik bezjēdzīgs kanclers? Ko Bismarks par to teiktu? Merķeles kundze acīmredzot šausmīgi izteicās ne tikai “kanclerakta” jūga kontekstā. Visdrīzāk visu izšķīra viņas psihiskais stāvoklis. Ja eiropeīdu valstu politiskās virskārtas psihiskais stāvoklis būtu normāls, tad globālās identitātes maniakiem neizdotos uzkurināt pandēmijas un tā informatīvā iesaiņojuma specprojektu. Ar mediju paklausību vien nepietiktu. Taču ar politiskās aģentūras paklausību un mediju paklausību pilnīgi pietiek, lai veidotu planetāri visaptverošu globālo identitāti un šo  manipulatīvo procesu apsveiktu eiropeīdu masas ar pilsētu inteliģenci priekšgalā. Amoka skrējienā daudzos homo urbanicus hedonicus uzplaukst lepnums par piederību globālajai pasaules kārtībai un globālajai varai. Daudzi cenšas stiprināt globālo izturību, ar smīnošu tīksmi atsakoties no patriotisma, vēsturiskās atmiņas, savas valsts interesēm. Tas viss viņiem jau ir tā apnicis, ka zaudējis jebkādu vērtību un tā vietā viņi ar prieku leģitimē vienpolārās pasaules valdību un tās garantēto globālo identitāti.

   Epidēmija un pandēmija ir sociāli psiholoģiski  pretēji fenomeni. Savstarpēji pretēja ir to ietekme uz cilvēku apziņu. Ja epidēmija saliedē un mobilizē tautu, tad pandēmija tautu sanaido ar citām tautām. Tāda ir vēsturiskā pieredze. Kā redzams, vēsturiskā pieredze nav atbaidījusi “Rokfellera fonda” algotņus.

   Pret epidēmiju cilvēki parasti izturas kā pret visai tautai kopīgu nelaimi. Tāpat dominē uzskats par visiem kopīgo izveseļošanos un epidēmijas likvidāciju kopīgiem spēkiem. Epidēmija veido to, ko socioloģijā dēvē par “kopienas brālību”. Tas liecina, ka nostiprinās izpratne par kopīgo apdraudējumu, pastāv uzticība valsts varai un medicīnai.

   Protams, kopienas brālība epidēmijas laikā nav iespējama bez zināmiem priekšnoteikumiem. Pirms epidēmijas tautā ir jābūt augstam morālajam līmenim un pilsoņu sociālās atbildības augstai pakāpei. Tautā ir jābūt dziļām morāli tikumiskajām tradīcijām, dziļai tautiešu savstarpējai solidaritātei un, tā teikt, cilvēku dabiskai, bet nevis demagoģiski sludinātai konverģencei. Tātad ir jābūt neliekulīgai cilvēku savstarpējai attieksmei vienam pret otru, jābūt savstarpējai izpalīdzībai, atbalstam, materiālajai un morālajai palīdzībai.

   Pandēmija ir kolektīvā naida perēklis. Pandēmija vienmēr ir sapīta ar vainīgo meklēšanu, vainīgo atrašanu un kaprīzu, nenosvērtu, untumainu nosodīšanu, kā arī fizisku izrēķināšanos. Pandēmija mudina bailes no kaimiņiem. Pandēmija nav tikai pašmājas problēma. Pandēmijas uzspiestā enerģētika, reakcija, emocionalitāte, intelektuālā aktivitāte, sociālā mobilizācija, sabiedrības mobilitāte, atbildība, vērtējumi sākas tautai ārējā vidē – svešajos un svešzemē. Bet tas gandrīz vienmēr izraisa neobjektivitāti, aklu etnisko naidu, nepamatotus starptautiskos konfliktus, glūnošu aizdomīgumu un rupju neuzticību. Tā tas praktiski ir arī pandēmijas “Covid-19” laikā. Šajā sakarā aktuāla tēma ir Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpējā “mīlestība”. Ne mazāk aktuāla tēma ir ASV nekaunīgā vēršanās pret Ķīnu kā pandēmijas autoru.

  

*Politiskā patriarha H. Kisindžera (1923) rakstu skat.: https://www.wsj.com/articles/the-coronavirus-pandemic-will-forever-alter-the-world-order-11585953005; https://aftershock.news/?q=node/851807 

**Skat. šajā portālā eseju “Evolūcijas evaņģēlija pulsācija”.

***Skat.:https://dipbt.bundestag.de/dip21/btd/17/120/1712051.pdfhttps://dipbt.bundestag.de/dip21/btd/17/120/1712051.pdf