Saliedētības un baiļu deficīts

 

   Epidēmijas un pandēmijas sociāli psiholoģiskie atribūti ir saliedētība un bailes. Epidēmijas laikā saliedētība un bailes ir spēcīgāk izteiktas nekā pandēmijas laikā. Abām nelaimēm ir kopējs saturs un kopēja forma, taču uz cilvēku apziņu tās atsaucas atšķirīgi.

   Epidēmija ir nacionālā nelaime. Tā apdraud tautu, un tāpēc tauta ciešāk saliedējas, lai kolektīvi vienoti vērstos pret epidēmiju. Tautas saliedētība epidēmijas laikā sasniedz zināmu kulmināciju. Tautas saliedētība epidēmijas laikā balstās uz netēlotu vai ideoloģiski mākslīgi neuzspiestu sociāli psiholoģisko nostāju. Epidēmijas laikā valda jūtu un domu dabiskums bez jebkāda idejiski tendenciozā un individuāli savtīgā piemaisījuma.

   Epidēmija ievieš dziļas bailes. Tam ir vairāki iemesli. Epidēmija ir plaša infekcijas slimības izplatīšanās. Cilvēkiem no infekcijas slimībām tradicionāli ir lielākas bailes nekā no citām slimībām. Infekcijas avots nav pārskatāms un nav tik precīzi izzināms kā, piemēram, iemesls gremošanas sistēmas slimībām, aklās zarnas piedēkļu slimībām, aknu slimībām, nervu sistēmas slimībām un vēl daudzām citām slimībām. Infekcija ir bioloģisku procesu kopums – slimības ierosinātāju mikroorganismu iekļūšana organismā un savairošanās. Inficēšanās (slimības izraisītāju mikroorganismu nonākšana cilvēka organismā) iespējas ir bezgalīgas un nepakļaujas empīriskajai konkretizācijai, un tas stimulē dziļas bailes tāpat kā parasti vairāk vai mazāk bailes pārņem tikšanās ar jebkuru transcendentālu izpausmi. Tāds, kas nav izšķirams nedz ar loģiku vai matemātiku, nedz arī ar juteklisko pieredzi, vienmēr ir baiļu avots. Un tas ir labi. To saka filosofija. Ja cilvēks nepazītu bailes un ne no kā nebaidītos, tad pret cilvēku neklātos izturēties kā pret dzīvu radību, bet klātos izturēties kā pret nedzīvu tehnisku monstru, metāla mašīnu, robotu u.tml.

   Pandēmija ir transnacionālā nelaime. Tā attiecas uz daudzām tautām. Pandēmijas sākums parasti ir epidēmija vienā tautā, kas kļūst infekcioza kontinentālā vai pat planetārā mērogā. Tās tautas, kurām nav infekciozās (galvenās “vaininieces”) tautas statuss, pret pandēmiju izturas remdenāk. Tiek realizēti visi nepieciešamie veselības aizsardzības pasākumi, taču saliedētība un bailes nav tik spilgtas kā epidēmijas laikā. Uz cilvēku apziņu relatīvi mierinoši atsaucas tas, ka nelaimē ir arī citas tautas un pandēmija nav tikai pašmājas problēma. Pandēmijas laikā cilvēku emocionalitāte, intelektuālā aktivitāte, sociālā mobilizācija un sociālā atbildība, saprotams, eksistē, bet nav tik intensīva un nav tik, sacīsim, nacionāli apsēsta kā epidēmijas laikā, kad dzīvības glābšanas objekts ir vienīgi sava tauta.

   Neapšaubāmi, pandēmija “Covid-19” ir organiski vienota ar saliedētību un bailēm. Infekcija eksistē un inficēšanās ir samērā plaša. Taču pandēmija “Covid-19” ir unikāla pandēmija.* Tik tikko minētajā pandēmijā unikāli funkcionē arī tās atribūti saliedētība un bailes. Tā tas ļoti izteikti ir Latvijā.

   Latvijā pandēmijas “Covid-19” laikā ir nekļūdīgi konstatējams saliedētības un baiļu deficīts. Par kaut kādu nacionālo saliedētību un nacionālo apsēstību vispār nevar būt runas. Zināmas bailes, domājams, eksistē tajā gados visvecāko cilvēku slānī, kas tic TV un citu mēdiju saturam. Kā zināms, mediji dara visu iespējamo baiļu uzjundīšanā. No medijiem neatpaliek latviešu valdošā kliķe – premjers, ministri, deputāti, kā arī diemžēl atsevišķi bezatbildīgi medicīnas speciālisti. Aprīļa nogalē tautas biedēšanā sākās jauns pavērsiens – biedēšana ar nāves briesmām nākotnē. Sāka dominēt tādi brīdinājumi kā “nākamā ziema saistībā ar Covid-19 izplatību būs grūta”, “otrais Covid-19 vilnis ir sagaidāms šī gada rudenī, vienlaikus ar gripas sezonu”, “ja vasarā varētu būt vērojama situācijas uzlabošanās, tad nākamā ziema pēc lielas daļas zinātnieku paustā varētu būt vēl grūtāka”.

   Tomēr mediju, politiķu, bezatbildīgu speciālistu pūles baiļu veicināšanā ir kopumā veltīgas. Par to visskaidrāk liecina saliedētības trūkums. Lieta ir tā, ka starp bailēm un saliedētību pastāv cieša saistība. Ja ir bailes, tad ir arī saliedētība. Ja nav bailes, tad nav saliedētības. Bailes no trakā vīrusa mudina būt visiem saliedētiem.

   Latvijā bailes un saliedētība nebija jau no paša sākuma. Katrs turpināja domāt tikai par sevi. Aptieku īpašnieki momentā paaugstināja zāļu cenas. Pārtikas tirgotāji arī paaugstināja cenas. Dažādas finansu mahinācijas sākās ar masku un mākslīgo plaušu ventilācijas iekārtu iepirkšanu ārzemēs. Ārsti sarūgtināti atcerējās medicīnas darbinieku atalgojuma jautājumu. Valdošā kliķe nekavējoties aizņēmās milzīgas naudas summas, dāsni palielinot jau tā principā neatmaksājamo ārējo parādu. Latviešu lielākā dārguma organizētās noziedzības jaunākais objekts kļuva četri miljardi. Amorāls zaņķis izveidojās ap dažādu pabalstu izmaksāšanu sakarā ar dīkstāvi, karantīnu, atbrīvošanu no darba. VID sāka kašķīgi šķirot nodokļu maksātājus no nodokļu pusmaksātājiem un nemaksātājiem. Policisti sāka ķert un sodīt pašizolācijas pārkāpējus.

   Visšķelmīgāk par baiļu un saliedētības deficītu liecina lielāko interneta mediju devums pandēmijas mēnešos. Tas, protams, atspoguļo sabiedriskās domas tematiku un šīs tematikas hierarhiju sabiedriskajā apziņā. No vienas puses mediji “Delfi”, “Diena”, “nra.lv” regulāri uztur pandēmijai veltītas rubrikas un tajās katru dienu publicē šaušalīgas ziņas par mirušo un saslimušo cilvēku “tūkstošiem” ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Taču no otras puses medijos nekas nav būtiski mainījies. Aumaļām plūst tradicionāli primitīvie, vulgārie, mietpilsoniskie, seklie, perversie, rusofobiskie, kroplā valodā rakstītie teksti, kuriem tāpat kā agrāk pa vidu aumaļām plūst nekaunīgā reklāma. Par pandēmiju vienīgi liecina nedaudzās jaunās rubrikas izdevumu ievaddaļā. Pēc šaušalīgajām ziņām par pandēmiju, piemēram, “Delfos” seko Dombura izdarības TV žurnālistikas apkaunošanā, “Versijās” jaunie konformisti turpina izklāstīt savas smieklīgās biznesa fantāzijas, seko “Gunārs Ķirsons visvairāk nožēlo, ka krāpis savu sievu”, “robežsargi uziet 60 000 kontrabandas cigarešu”, “ieteikumi neaizmirstamai baudai arī bez partnera”, latviešu aristokrātija uzzina jaunāko Meganas un Harija dēkās, latviešu mietpilsoņus iepriecina ar informāciju par skatuvisko seksuālo perversiju lielmeistara Hermaņa radošajiem plāniem, Krievijas nomelnošanā Kudurs sacenšas ar Sārtu un, pats par sevi saprotams, latviešu glamūra fanus neatstāj bez fotoreportāžām par Krievijas ebreju un pusebreju masu kultūras biznesmeņiem-dziedoņiem, kuriem pa vidu pinas talsinieks Busulis ar riņķi abās ausīs un, iespējams, tādu pašu riņķi publikai neredzamā ķermeņa vienā elementā...

   Rīgā paniskas bailes no pandēmijas, visticamākais, ir tikai Nācijas debilajam tēvam (NDT). Brīdinājumi par pandēmijas turpināšanos rudenī un ziemā viņam var sagādāt briesmīgas mokas. NDT nevar doties ekskursijās uz citām valstīm un tur viesnīcā no rītiem stundām ilgi baudīt angļu brokastis, kurām ir vislielākā vērtība NDT dzīvē. Devīze “Paliec mājās – paliec cilvēks!”** NDT nav pieņemama. Viņa pārliecībā bez angļu brokastīm nav iespējams palikt cilvēkam.

   NDT bailes no pandēmijas var izraisīt arī nespēja aci pret aci komunicēt ar dārgo kultūrnāciju. Attālinātā formātā dārgajai kultūrnācijai var nebūt redzams oreols (riņķveida mirdzums) ap viņa pseidointelektuālisma un glamūrīgas tukšvārdības nepietašķīto galvu. Vai tad vecāko klašu skolēni pamanīja oreolu, kad viņš  skaidroja, “kāda ir Latvijas neatkarības atjaunošanas nozīme Eiropas un pasaules vēsturē”? Jā, jā! Tieši tā – “nozīme Eiropas un pasaules vēsturē” !!! Skaidrs, ka Rīgas pilī tiekamies nevis ar debilitāti, bet oligofrēniju.

   Saliedētības un baiļu deficītu Latvijā nepieciešams izskaidrot. To var izdarīt lakoniski.

   Pirmkārt un galvenokārt, latvieši nefunkcionē kā tauta – etniski vienots kolektīvs subjekts. Tāpēc nav iespējama saliedētība un bailes kā nacionāli kolektīvi sociāli psiholoģiskie fenomeni.

   Otrkārt, Latvijā pastāv kriminālais kapitālisms ar juridiski leģitīmu noziegumu brīvību. Tādā iekārtā ir iespējama vienīgi organizētās noziedzības saliedētība, kas praktiski eksistē pie mums un priekšplānā saglabājas arī pandēmijas laikā. Latvijā organizētā noziedzība ir masveidīga, aptverot etniskās biomasas lielāko daļu, kurai faktiski nemaz nav ar ko saliedēties, ja tas ienāktu prātā.

   Treškārt, pandēmija “Covid-19” ir planetārā mēroga specoperācija. Tāda mēroga specoperācijai nav precedentu. Iespējamas metodoloģiskās kļūdas. Unikālās specoperācijas organizātori pārcentās, medijos un politiķu diskursos izplatot pārmērīgi šausmīgu paniku, kam cilvēki ar veselo saprātu neticēja jau no paša sākuma. Bet tādā gadījumā nevarēja būt bailes un nebija vajadzīga nacionālā saliedētība. Visai drīz cilvēki sāka uzjautrināties par pandēmijai veltītajām anekdotēm un karikatūrām. Savukārt Latvijas kultūrnācija visu garīgo enerģiju koncentrēja 4 miljardu godīgai sadalīšanai.

 

 

 

 

 

*Portālā “Pietiek” par pandēmijas unikālo būtību ir vairāki teksti. Piem. skat.: https://pietiek.com/raksti/pandemijas_specifika

**2020.gada 24.aprīlī Valsts prezidents Egils Levits teica runu tiešsaistes cilvēcības (!?)  konferencē “Paliec mājās – paliec cilvēks!”.