Pandēmijas eksponāti: amorālisms, denuncēšana, brīvības likvidēšana

 

                                                                                                   

   Pandēmiju “Covid-19” ieteicams uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta ekspozīciju – pēc zināmas sistēmas apskatei izraudzītu un sakārtotu kultūrvēsturisko materiālu kopumu. Ekspozīcijas materiāls ir sasniegtie  rezultāti Rietumu civilizācijas norieta pirmajā pusgadsimtā.

   Rietumu civilizācijas noriets sākās aizvadītā gadsimta 70.gados. Toreiz radās visi galvenie norieta trendi. Garīgajā sfērā radās postmodernisms un neoliberālisms. Materiālajā sfērā tika likvidēts zelta standarts. Tas pavēra iespēju neierobežoti drukāt dolārus un uzpūst finansu burbuļus. Tika likti pamati finansu kapitālismam ar tā bezizmēra alkātību un viltīgajām naudas afērām. Demogrāfijas sfērā sākās “baltās” rases izmiršana un novecošana, spītīgi atsakoties dzemdēt bērnus, lai tie netraucētu baudīt dzīvi.

   Toreiz sākās arī antropoloģiskā transformācija – jauna tipa cilvēka intensīva evolūcija. Apmēram 50 gadu (gandrīz divu paaudžu) laikā ir ģenerēti daudzi šodienas varoņi un katrā ziņā nākotnes varoņi “cilvēki-2.0” jeb “postcilvēki” ar “Homo sapiens” pilnīgi neadekvātu smadzeņu darbību.

   Pandēmija ir ļoti piemērots žanrs civilizācijas norieta atspoguļošanai. Pandēmijas potenciālā ir dažādas negācijas.  

   Parasti pievērš uzmanību pandēmijas sociālajām negācijām. Tas ir saprotams. Pandēmija ir kolektīvā naida perēklis, un to nav grūti konstatēt. Pandēmija uzkurina naidu pret kaimiņiem. Pandēmija vienmēr ir sapīta ar vainīgo meklēšanu un untumainu nosodīšanu. Bet tas gandrīz vienmēr izraisa aklu etnisko naidu, nepamatotus starptautiskos konfliktus, glūnošu aizdomīgumu un rupju neuzticību. Tā tas praktiski ir arī pandēmijas “Covid-19” mēnešos. Pasaules valstis sāka vainot Ķīnu infekcijas izplatīšanā, necenšoties noskaidrot tāda pārmetuma objektivitāti.

   Pandēmijai ir ne tikai sociālās negācijas, bet arī morālās negācijas. Pandēmija pati par sevi ir amorāla izpausme. Tā ir tendēta graut cilvēku veselību un atņemt cilvēkiem dzīvību. Taču tas vēl nav viss. Konkrēti pandēmija “Covid-19” ir sapīta ar tādām amorālisma (deģenerācijas) izpausmēm, kurām nav tieša sakara ar cilvēku veselību. Tik tikko nosauktās pandēmijas nenormālais informatīvais noformējums (reāli – uzbrukums) liecina ne tikai par totālu veselā saprāta trūkumu un masveida kognitīvo disonansi, bet liecina arī par cilvēku nelabdabīgu morālo stāju. Rodas aizdomas, ka dzīves procesus jau pilnā mērā ir pārņēmuši savā varā “postcilvēki”. Viņi masveidā morāli akceptē alarmismu, apdraudētības noskaņojumu, histērisku baiļu musināšanu, paniku provocējošus ekscesus un noklusē “Covid-19” niecīgo statististisko vietu kopējā sabiedrības veselības ainā. “Postcilvēki” faktiski samierinās ar hibrīda bioinformācijas ieroča pielietošanu. Cilvēki ar to nesamierinātos. Tāpat cilvēki juridiski sodītu t.s. stratēģiskās filantropijas bendes (bilus geitsus, sorosus), kuri ir devuši naudu bioetnisko un biorasu vīrusu radīšanai. Turpretī “postcilvēki” ar visu samierinās, ko nekādā gadījumā nedarītu cilvēki.

    Pandēmija stimulē vēsturiski tradicionālas amorālisma izpausmes. Tā, piemēram, pandēmija stimulē denuncēšanu. Neapšaubāmi, ar denuncēšanu nākas tikties ne tikai pandēmijas laikā. Atsevišķās kultūrās un sociāli politiskajās iekārtās denuncēšana ir bijusi un joprojām ir ikdienišķa parādība – attiecīgā sociuma apsveikta morāles norma. Cilvēces vēsturē vienmēr bija denuncianti ar denunciācijas tieksmi kādu denuncēt. Slepenie ziņotāji kādu nosūdzēja, un viņi bija ziņu pienesēji varas iestādēm, priekšniecībai. Slepenu ziņojumu ar apsūdzošu saturu gatavošanu var uzskatīt par vienu no garīgās darbības pamatformām. Negatīva vai pozitīva attieksme pret šo pamatformu ir atkarīga no daudziem momentiem. Tie sakņojas politiskajā kultūrā, tautas ētosā, ideoloģijā, reliģijā.

   Pandēmijas “Covid-19” laikā medijos parādījās publikācijas par denuncēšanas ievērojamu pieaugumu. Par to rakstīja Eiropas Savienības oficiālais medijs “Politico.eu”. Tekstā lietots kariķējošs atvasinājums “koronas sūdzētāji”. Viņu skaits ir milzīgs Spānijā, Francijā, Lielbritānijā, Vācijā. Tas liecina par satraucošu morālo līmeni. Sociums ir pamatīgi morāli sagandēts.

   Mēnešiem  ilgā uzturēšanās karantīnas un pašizolācijas režīmā sāk uz cilvēkiem psihiski atsaukties. Daudziem neiztur nervi. Cilvēkos ievērojami pieaug spriedze, un tā visbiežāk tiek izlādēta uz kaimiņiem. Cilvēki pamana kaimiņu karantīnas pārkāpumus un tūlīt zvana vai raksta policijai. Īpaši bieži tas notiek, ja kaimiņos dzīvo mazi bērni. Viņiem ir grūti visu dienu rāmi sēdēt mājās pie televizora vai datora. Bērni grib kustēties, paskraidīt. Bet tas var notikt tikai dzīvoklī, izraisot troksni, kas savukārt kaitina kaimiņus aiz sienas vai citā stāvā. Francijā varas iestādes ir pārpludinātas ar sūdzībām par karantīnas noteikumu neievērošanu. Par to franči nemitīgi zvana policijai. Īpaši vakaros. Lielbritānijā dīkstāves laikā daudzi iet parkā vai pludmalē sauļoties. Citi viņus filmē un video sūta policijai vai ievieto internetā. Plaši izplatīts denuncēšanas iemesls ir tad, ja kaimiņi iet vairākas reizes uz veikalu. Lielbritānijā ir atļauts iet uz veikalu tikai vienu reizi dienā.

   Denuncēšanas bums ir Vācijā. Šajā zemē tiek pozitīvi vērtēta sūdzēšanās varas iestādēs par kaimiņu jebkura veida pārkāpumu - pie mājas šķībi novietotu automašīnu, atkritumu maisa savlaicīgu neaiznešanu, skaļu mūziku dzīvoklī, kāpņu telpā novietotu velosipēdu, suņa riešanu, bērna raudāšanu utt. Pandēmijas laikā vāciešiem lielisks iemesls ir ziņot policijai par karantīnas noteikumu neievērošanu.

   Tik tikko minētā denuncēšana ir t.s. sadzīves denuncēšana. Pandēmijas laikā ir vērojama arī t.s. politiskā denuncēšana. Tā uzskatāmi apliecina Rietumu civilizācijas norieta gadu desmitos sasniegto deģenerācijas pakāpi politiķu kontingentā. Par politisko denuncēšanu var kvalificēt medijos apzināti veiktu nomelnošanu, lai lišķīgi izpatiktu “pasaules valdībai”, ģeopolitiskajiem saimniekiem, stratēģiskajiem filantropiem, kaut kādam augstākas varas spēkam.

   Spilgts piemērs ir latviešu trimdas zelta kadra, stratēģiskā filantropa melnā Sorosa melnās ideoloģijas stūmējas, planētas mēroga politiķes, debilās “par-politikas” debilā čupojuma pārstāves Vitas Tēraudas politiskā denuncēšana. Tā pamatīgi pasliktina latviešu un Latvijas starptautisko reputāciju. Atkal jāsaka: ja teikšana būtu cilvēkiem, bet nevis “postcilvēkiem”, tad nekauņa tiktu bargi sodīta par nelietību.

   2020.gada 16.aprīlī kundze Tērauda “Delfos” ievietoja denuncējošu tekstu par Ungāriju. Tajā teikts: “Galēji labējais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns jau labu laiku ir drupinājis valsts demokrātiju, bet tagad viņš izmanto Covid-19 ārkārtas situācijas priekšrocības, lai turpinātu to darīt īpaši ekstrēmā veidā. Orbāna partijas kontrolētais parlaments marta beigās nobalsoja par varas nodošanu Orbāna valdības rokās – lai rīkotos, tai turpmāk ne ar vienu nebūs jāsaskaņo savi lēmumi. Šīs ir beztermiņa pilnvaras, kas varēs darboties arī pēc Covid-19 ārkārtas stāvokļa beigām. Pēc analoģijas tā būtu situācija, kurā Latvijas esošajai valdībai un premjeram ir beztermiņa neierobežota vara, kuras lēmumi nav jāsaskaņo ar tautas ievēlētajām partijām.”

   V.Orbāna nacionāli patriotiskā politika ir slavena. Tā nepatīk globālisma laizītājiem Briselē un Eiropas citās pilsētās. Kundze Tērauda lišķīgi piebalso tiem, kuri neciena suverenitāti, politisko neatkarību, nacionālo interešu aizstāvēšanu. Kundzei Tēraudai noteikti ir pamatīgas intelektuālās problēmas. Viņas tekstā ir ļoti smieklīgs moments. Ungārijas un tās premjerministra denuncēšanu viņa adresē Latvijas valdībai. Kundzes Tēraudas ieskatā Latvijas valdība neko nedara, lai ieviestu kārtību ungāru zemē. Tas ir reti stulbs ieskats! Tas ir politiski šausmīgi neprofesionāls ieskats! Aicināt Latvijas valdību iejaukties Ungārijas iekšējā politikā var tikai politiskais profāns un, protams, dziļi aprobežots un dziļi amorāls hominīds. Trimda ir piespēlējusi vēl vienu pilnīgi nekur nederīgu kadru. Kariņš, nācijas debilais tēvs nevar jūsties vientuļi. Tam ir noteikts izskaidrojums. Trimdas latvieši ir dzīvojuši Rietumu civilizācijas norieta atmosfērā vismaz 20 gadus ilgāk nekā Latvijas latvieši, kuri sāka baudīt civilizācijas norieta gardumus tikai XX gs. 90.gados. Trimdas latvieši šos gardumus baudīja jau no XX gs. 70.gadiem.

   Paldies Dievam, stulbā denuncētāja nekavējoties tika atmaskota un diplomātiski smalki izsmieta. 2020.gada 24.aprīlī “Delfos” ievietoja Ungārijas vēstnieka Latvijā Ferenca Bāņai atbildi. Tās ievadā ir teikts: “Atsaucoties uz Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājas Vitas Andas Tēraudas ārkārtīgi negatīvo viedokli par Ungārijas ārkārtējiem pasākumiem Covid-19 pandēmijas laikā apvienojumā ar vispārīgi negatīvo Ungārijas parlamenta darbības vērtējumu, kas publicēts "Delfi" ziņu portālā, vēlos uzsvērt dažus neapstrīdamus faktus, lai ļautu lasītājiem pašiem pārliecināties par patieso demokrātijas situāciju Ungārijā.” Seko detalizēts kundzes Tēraudas denunciācijas atspēkojums.

   Rietumu civilizācijas norieta ekspozīcijā odiozs eksponāts ir brīvības likvidācija. “Baltās” rases pilsētu inteliģence ir sasniegusi pagrimuma drausmīgu pakāpi. Par to kardināli liecina brīvības nevajadzība.

   Eiropeīdu filosofiskajos, ētiskajos, politiskajos, sociālajos, estētiskajos, ekonomiskajos priekšstatos kopš franču revolūcijas XVIII gs. nogalē līdz šim brīvība bija dārgāka par dzīvību. Pret brīvību eiropeīdi izturējās kā pret vissvarīgāko sociāli politisko un morāli psiholoģisko vērtību. Valdīja tēze – brīvība vai nāve. Ja cilvēks nevar dzīvot brīvībā, tad viņam vispār nav vērts dzīvot. Brīvība līdz šim ir bijusi katras tautas pastāvēšanas augstākais mērķis un etniskās konsolidācijas pamats. Tā tas vēl nesen bija arī latviešiem. Dotā eksistenciālā vērtība atspoguļojas franču revolūcijas slavenajā devīzē “Brīvība, vienlīdzība, brālība vai nāve” (skat. ilustrācijā).

   Pandēmija “Covid-19” liecina par eiropeīdu nogatavošanos, nobriešanu, eksaltētu velmi, glamūrīgu kondīciju dzīvot bez brīvības. Turklāt ne tikai gatavību dzīvot bez brīvības, bet gatavību turpmāk dzīvot “pasaules valdnieku” iekārtotajā koncentrācijas nometnē. Tajā valdīs digitāli konstruēta totāla kontrole, kuru visi ar sajūsmu atbalstīs (“Ģirģens: Vērojama sabiedrības izpratne par Covid-19 dēļ noteiktajiem ierobežojumiem”).

   Diemžēl ir jāņem vērā paradoksāls moments. Varbūt eiropeīdiem nemaz vairs nevar dot brīvību? Varbūt ir nepieciešams eiropeīdus turēt jauna tipa koncentrācijas nometnē? Vēsturiski taču ir apstiprinājies, ka brīvību nevar dot tiem, kuri nav spējīgi domāt un kuriem nefunkcionē veselais saprāts.

   Un vēl kas. Vai tad “cilvēkiem-2,0” jeb “postcilvēkiem” vispār ir kaut kāds priekšstats par brīvību? Vai šai sugai vispār ir vajadzīga brīvība? Vai tiem, kuri pandēmijas “Covid-19” laikā ierobežoja ne tikai slimos cilvēkus, bet ierobežoja arī veselos cilvēkus, ir elementārs priekšstats par brīvību un brīvību cilvēku tiesību kontekstā? Nekad agrāk epidēmijas vai pandēmijas laikā netika ierobežoti veselie cilvēki. No medicīnas viedokļa veselo cilvēku ierobežošana ir absurds. Ierobežošana ir administratīvs līdzeklis. Pret epidēmiju un pandēmiju ir jācīnas nevis ar administratīvajiem līdzekļiem, bet gan ar medicīniskajiem līdzekļiem. Eiropeīdu morālais pagrimums jau ir tik grandiozs, ka administratīvā loģika ignorē medicīnas zināšanas un medicīnas iespējas. Izcilais amerikānis Bendžamins Franklins kādreiz teica: “Those who would give up essential Liberty, to purchase a little temporary Safety, deserve neither Liberty nor Safety” [Tie, kuri atteiktos no būtiskas brīvības, lai iegādātos nelielu pagaidu drošību, nav pelnījuši ne brīvību, ne drošību].