Nelaime kā reputācijas faktors

 

   Kā tas ir vēsturiski tradicionāli vienmēr bijis, tikšanās ar nelaimi un tajā skaitā cīņa ar epidēmiju/pandēmiju liecina par tautas kvalitāti. Katra tauta cīnās ar nelaimi kā ir spējīga.

   Piem., 2021.gada janvāra sākumā franču vakcinācijas plānā vispirms ir paredzēts vakcinēt vecos cilvēkus, kurus ļaunais vīruss “SARS-CoV-2” visvairāk apdraud. Latviešiem 2021.gada 5.janvārī vispār vēl nav vakcinācijas plāna, un bezspēcīgais lingvists-premjers jau trīs reizes ir sūtījis “rezolūcijas” veselības ministrei, gaidot vakcinācijas plānu.

   “COVID-19” epidēmija/pandēmija neradīja nekādas korekcijas latviešu tautas reputācijā. Vienīgi nostiprināja līdzšinējo pēcpadomju laikā īpaši aktuālo priekšstatu - vāji attīstīta, masveidā aprobežota, uz noziegumiem tendēta tauta; jau 30 gadus nepārtraukti viens otru apzog; organizētā noziedzība ir valsts institūciju darbības pamats; tiek izzagti miljardi, bet vēl nav diezgan; pandēmiju izmanto  noziedzīgi gan naudas ziņā, gan veselo cilvēku vajāšanas ziņā, gan Satversmes ignorēšanas ziņā, gan cilvēka brīvības ierobežošanas ziņā.

   Pret tik tikko minēto iebildumi netiek uzklausīti, jo dzīves reālā aina izslēdz jebkādus iebildumus. Atrunas par "izņēmumiem", "tauta nav vainīga", "nedrīkst vainot visu tautu" u.tml. vienmēr ir bijušas demagoģiskas konstrukcijas, un nekas nav mainījies, jo principā nekas nevar mainīties. Pienācis ir laiks, kad demagoģiskās klasikas izmantošana un nesaudzīgas paškritikas trūkums ir uzskatāms par humanitātes noziegumu.