No globālisma repertuāra

 

·       Sastopama it kā neloģiska prasība pētīt tagadni, lai saprastu pagātni. Tradicionāli izplatīta ir prasība pētīt pagātni, lai saprastu tagadni. Taču tādi vīri kā Markss tā neuzskatīja. Markss teica “Cilvēka anatomija mums dod atslēgu mērkaķa anatomijai”. Viņš pie reizes atgādināja mērkaķa lomu cilvēka izcelsmē, taču galvenais ir nepieciešamība pētīt tagadni, lai zinātu kā viss ir agrāk sācies. Arī izcilais vēsturnieks Marks Bloks (Marc Leopold Benjamin Bloch, 1886-1944) aicināja pētīt tagadni, lai saprastu pagātni.

·       Šodienas globālisma repertuārs palīdz labāk saprast XX gs. pirmajā pusē Rietumeiropā populāro filosofisko un ideoloģisko strāvu ar nosaukumu “Konservatīvā revolūcija”. Zinot, kas pašlaik (2020.g.) ir globālisms, labāk saprotams, kāpēc tādi gudri domātāji kā Ernst Junger (1895-1998), Arthur Moeller Van den Bruck (1876-1925), S.George, Karls Šmits, Osvalds Špenglers, J.Evola analītiski jūtīgi uztvēra un nepieņēma tās tendences, kuras pilnbriedumu sasniedza šodienas globālismā. Saprotam, ka jau XX gs.pirmajā pusē bija piemērota (adekvāta) politoloģiskajā, socioloģiskajā, ekonomiskajā, ģeopolitiskajā vide šodienas globālismam. Tas, ko globālisms demonstrē visjaunākajos laikos, aizsākās jau XX gs. pirmajā pusē. LGBTIK mentalitātes invāzijai, sociālās solidaritātes un nacionālās suverenitātes iznīdēšanai, pasaules valdības organizēšanai, vienpolārās pasaules dievināšanai ir samērā gara vēsture. Tajā būtiska vieta ir “Konservatīvās revolūcijas” filosofiskajai un ideoloģiskajai strāvai. Piemēram, tagadnes novērtējums daudz dziļāk palīdz izprast Osvalda Špenglera “pasaules vēstures morfoloģijas” motīvus (Skat.: http://spengleramantojums.blogspot.com/).

·       Globālisms necieš iebildumus, kritiku, idejisku noliegumu. Taču globālisms pret idejām necīnās ar idejām. Globālisms pret idejām cīnās ar aizliegumiem, tam nepatīkamas informācijas bloķēšanu sociālajos tīklos, medijos. Globālisms neļauj vērsties pret bioloģisko rasismu, genocīdu, kas izpaužas pandēmijas “Covid-19” laikā attieksmē pret veselajiem cilvēkiem. Globālismam neinteresē izpratne. Globālisms necenšas saprast, ka aizliegums nevar aizstāt izpratni.

·       Pandēmijas laikā globālisms atsedz savus patiesos mērķus. Atsevišķi globālisma arhitekti savās publikācijās neslēpj un retoriski nemaskē reālo būtību. Izrādās, globālisma fani tiek dēvēti par “ieinteresēto pusi” (“die Interessenten”). Izrādās, cilvēks nav pilsonis, brīvs indivīds, sabiedrības loceklis, bet gan ir komerciāla darījuma loceklis – “patērētājs”.

·       Viens no globālisma mērķiem ir atbrīvot kapitālu no nepieciešamības apmaksāt sociālos nodokļus, tāpēc priekšroka tiek dota on-line formātiem, robotiem, algoritmiem, maksimāli izstumjot cilvēku no ražošanas procesiem. Globālisms atzīst tehnoloģiju saplūšanu ar fizisko, digitālo un bioloģisko sfēru, kad dominē mākslīgais intelekts.

·       Globālisms liek samierināties ar jaunu priekšstatu par cilvēku no bioloģiskā un sociālā viedokļa, ņemot vērā neirotehnoloģijas, biotehnoloģijas modernos risinājumus. Smārtfons jau tagad ir kļuvis sava veida cilvēka papildinājums.

·       Globālisms sabiedrību tiecas pakļaut totālai kontrolei. Globālisms neatzīst nevienu sociālās solidaritātes formu. Nākotnē ir paredzēta dažādu “čipu” implantācija ķermenī un smadzenēs, lai palielinātu kognitīvās spējas. Nākotnē varēs manipulēt ar vecāku gēniem un viņu bērnu gēniem.

·       Globālisms neslēpj t.s. ontoloģiskās nevienlīdzības iespējamību, kad cilvēki dalās divās daļās – uzvarētājos un zaudētājos. Cilvēki ir sistēmiski jāvada. Īpaši tas attiecas uz zaudētājiem, “patērētājiem”.