“Lielās pārlādēšanas” cilvēciskie mērķi

 

   Globālisma prozelītu organizētajai “lielajai pārlādēšanai” ir dažādi mērķi. Starp tiem ir ekonomiski finansiālie mērķi un sociāli politiskie mērķi, kā arī cilvēciskie (antropoloģiskie) mērķi. Tas ir saprotams. Kardināli pārkārtojot materiālo sfēru un vēloties ieviest inkluzīvo kapitālismu, paralēli nākas adekvāti pārveidot cilvēkus, realizējot noteiktu didaktisku un kognitīvu psiholoģisko projektu konkrētu antropoloģisko mērķu sasniegšanai. Inkluzīvais kapitālisms būs jauna tipa sociāli ekonomiskā formācija, un tāpēc tai derēs vienīgi jauna tipa cilvēki. Turklāt jauna tipa cilvēku veidošanai jāvelta neatslāpstoša uzmanība. Inkluzīvā kapitālisma pastāvēšana būs iespējama tikai tādā gadījumā, ja cilvēki to atbalstīs, jaunajos apstākļos jutīsies komfortabli un jaunie apstākļi viņos neuzbudinās pretreakciju. Un tas ir labi zināms, ka cilvēki atbalsta tikai to, kas atbilst viņu mentālajai būtībai. Tātad nav pretdabisks cilvēku domāšanas veidam, dzīves uztverei un emocionālajai ievirzei. Ja tā nav, tad jebkurš sociāli ekonomiskās formācijas skaists projekts paliek uz papīra, kā tas, piemēram, ir ar komunismu. Komunisma projekts nekad netiks realizēts, jo nav iespējams panākt cilvēku adekvātumu šim skaistajam superhumānajam projektam. Komunisma garu un morālos principus var nostiprināt vienā cilvēka, dažos simtos un varbūt pat dažos tūkstošos. Taču komunisma garu un morālos principus nav iespējams nostiprināt visā sociumā, kas mūsdienās mērams miljonos, bet dažās zemēs pat miljardos. Visticamākais, komunismam nepieciešamās mentālās īpašības cilvēkos nekad nav masveidā bijušas no Ievas un Ādama laika. Cilvēku garīgajā, intelektuālajā, dvēseliskajā satvarā ir kaut kas tāds, kam nav koleratīva (savstarpēji atbilstoša) saistība ar komunisma pamatprincipu “No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”.

   “Lielajai pārlādēšanai” ir divi cilvēciskie mērķi. Viens no tiem netiek slēpts,  un par to globālisma prozelīti izsakās atklāti. Otrs mērķis ir rūpīgi nomaskēts, un tā fiksācija prasa noteiktu analītisko piepūli. Tāpēc šis mērķis ļaužu masās nav pietiekami skaidri un pietiekami plaši pazīstams. Ļoti daudzi cilvēki var nezināt, kas ar viņiem tiek darīts rūpīgi nomaskētā mērķa sasniegšanā.

   Globālisma prozelīti atklāti kritiski izsakās par planētas pārapdzīvotību kā demogrāfisko krīzi. Uz Zemes iedzīvotāju skaits ir draudīgi liels. Tas nav pieņemami un jāveic visdažādākie pasākumi dzimstības samazināšanai, ģimenes plānošanai u.tml. XXI gs. sākumā planētas iedzīvotāju skaits katru dienu palielinās par apmēram 250 000 cilvēku. No šī skaita 97% attiecas uz dzimušajiem Āfrikā, Latiņamerikā, Dienvidaustrumu Āzijā.

   Globālisma prozelītu demogrāfiskā politika ir rūpīgi izvērtēta speciālajā literatūrā. Īpaša uzmanība tiek veltīta Bila Geitsa pozīcijai un praktiskajai darbībai. Pasaules sabiedrībā valda priekšstats par šī cilvēka līdzdalību antihumānos pasākumos iedzīvotāju skaita regulēšanā Āfrikā un citur, izmantojot attiecīgi sintezētas vakcīnas pret dažādām slimībām. Tā, piemēram, “Big Farma” un Bila Geitsa lomu “COVID-19” pandēmijā nesaudzīgi nosodīja amerikāņu slavenās dinastijas pārstāvis Roberts Kenedijs 2020.gada 29. augustā Berlīnē protesta akcijā pret karantīnu un citiem drastiskajiem valdības pasākumiem.

   Globālisma prozelīti neslēpj savu antropoloģisko mērķi iedzīvotāju skaita samazināšanā. Taču viņi rūpīgi slēpj otru antropoloģisko mērķi – cilvēka identitātes likvidēšanu. “Baltajam” cilvēkam tiek atņemta jebkura veida identitāte -  reliģiskā, etniskā, valstiskā, sociālā u.c. Tas nozīmē, ka tiek izskausta cilvēka iespēja būt kopā ar tautu, valsts sabiedrību, līdzcilvēkiem un balstīties uz viņu kolektīvo domu, palīdzību, atbalstu. Valsts kā sociuma organizatoriskā forma izzudīs, tautas saplūdīs cilvēces kopkolektīvā. Cilvēkam tiek atņemta iespēja būt kopā ar citiem cilvēkiem politiskajos, ideoloģiskajos, filosofiskajos, estētiskajos uzskatos, morāli tikumiskajā pozīcijā u.tml. Respektīvi, cilvēks tiek pilnīgi vientuļi nostādīts dzīves īstenības priekšā. Tiek sasniegta individualizēšanas maksimālā robeža. Iestājas totāls individuālisms – morāles princips, kā pamatā ir indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm. Inkluzīvajam kapitālismam ir vajadzīgs cilvēks, kurš rūpējas un domā tikai par sevi. Tāds cilvēks ir inkluzīvs (iekļaujošs) cilvēks. Viņš ar dziļu entuziasmu iekļaujas transnacionālajā korporācijā. Viņš akceptē privātīpašuma (zemes, mājas, transporta līdzekļu u.c.) likvidēšanu, atļaujot, piemēram, viņa dzīvokli bez atlīdzības izmantot citiem cilvēkiem savas prombūtnes laikā. Globālisma trubadūru tekstos ir sastopami interesanti inkluzīvā cilvēka īpašību uzskaitījumi. Vienīgi netiek norādīts, ka visas bagātības un visa vara ir ļoti nelielas grupas rokās. Toties tiek norādīts, ka inkluzīvajam cilvēkam nemaz neinteresē materiālās nevienlīdzības saglabāšanās.

   Vēsturiski vispirms cilvēkam atņēma reliģisko identitāti. Ateists vairs nav kopā ar baznīcas draudzi. Pēc tam cilvēkam atņēma šķirisko, ekonomisko, nacionālo identitāti. Piemēram, aktīvi propagandētā kosmopolītisma ideoloģija noraida nacionālo patstāvību un suverenitāti, sludina vienaldzīgu izturēšanos pret dzimteni, nacionālo kultūru un tās tradīcijām. Neoliberālisma, postmodernisma un globālisma laikmetā no XX gs. beigām “baltajam” cilvēkam sāka atņemt viņa kolektīvo vienotību ar citiem cilvēkiem no dzimuma viedokļa. No aizvadītā gadsimta 90.gadiem Rietumu civilizācijā agresīvi izvērtās t.s. gendera politika. Tās odiozākais panākums ir valstu valdību lēmums dokumentos nenorādīt cilvēka dzimumu. Tā vēlas rīkoties Nīderlande no 2024.gada. Savukārt Eiropas Savienība un tajā skaitā Latvija drīz kļūs “LGBTI brīvības zona”.

   Nākas novērot, ka cilvēks pamatīgi izmainās bez kolektīvās identitātes. Radikāli izmainās viņa tikumiskā stāja, domāšanas veids, dzīves uztveres dziļums, vērtības un normas. Radikāli izmainās arī viņa priekšstati par sevi un savu vietu pasaulē. Tās ir izmaiņas, kuras nākas apzīmēt ar vārdiem “degradācija” un “deģenerācija”. Taču bez kolektīvās identitātes eksistējošais cilvēks (inkluzīvais cilvēks) pats tā neuzskata. Viņa uzskati par sevi un pasauli ir “jauna normālība”, kā tagad ir pieņemts sarkastiski teikt par “baltās” rases drūmo veģetēšanu.

   Otra antropoloģiskā mērķa sasniegšanā liela uzmanība tiek veltīta morāli tikumiskās identitātes likvidēšanai un sava veida morālā plurālisma nostiprināšanai. Tā rezultātā cilvēks zaudē morāli tikumiskos pamatus. Viņš nav saistīts ne ar kādu morāles normu sistēmu. Uz cilvēku neattiecas ne bībeliskais morāles kodekss, ne komunisma cēlāju morāles kodekss, ne kapitālisma morāles kodekss, kas šīs formācijas pirmajos gadsimtos aktīvi funkcionēja un XX gs. tika dēvēts par protestantisma darba ētiku. Cilvēks bez morāli tikumiskās kondīcijas nav uzskatāms par cilvēku. Tas ir postcilvēks jeb inkluzīvais cilvēks.